Laikraksts Kurzemnieks

– Kurzemniekā biju korespondente no 2006. līdz 2017. gadam. Tas bija viens no krāšņākajiem manas dzīves posmiem. Pieredzēju ļoti daudz dažādu notikumu, satiktu interesantas personības. Strādāt reģionālajā avīzē, gribētu teikt, ir liela privilēģija no vienas puses, bet no otras puses – ārkārtīgi grūts darbs, jo vietējā laikrakstā jābūt ļoti daudzpusīgam. Protams, mums, žurnālistiem, jomas bija sadalītas, bet citreiz nācās uzņemties arī negaidītus darbus, piemēram, ir gadījies tikties ar vairākiem Valsts prezidentiem. Un reiz, atceros, ar jau aizsaulē aizgājušo fotogrāfu Aivaru Vētrāju braucām pie lauku onkuļa, kurš dzīvoja karavānā jeb treilerī.  Kaimiņi brīdināja, ka viņam ir nikns bullis, ko viņš negribot nokaut. Toreiz slapstījāmies tā, lai niknais bullis mūs neierauga un nenobada. Kolektīvu Kurzemniekā atceros kā ļoti foršu, atbalstošu, draudzīgu, kaut, protams, bijušas arī asākas diskusijas, bet tikai saistībā ar darbu, lai saturs būtu labāks. Tādas sarunas ir ļoti nepieciešamas. Visus kolēģus varu atcerēties tikai kā krāšņus, brīnišķīgus cilvēkus.

Kurzemnieku palasu arī tagad. Visvairāk patīk lasīt par vietējiem cilvēkiem. Aizrautīgi lasīju, piemēram, par gada uzņēmējiem. Situācija drukātajai avīzei ir, teikšu, diezgan izmisīga, bet nākotnei gribētu ticēt, jo arī tad, kad radās kino, teica, ka teātra vairs nebūs. Kā zinām, tā gluži nav. Gribētu turēt īkšķi par to, lai reģionālā drukātā avīzīte šo laiku izturētu, gribu novēlēt tādus līdzekļus, papildu veidus un cilvēkus, kuri avīzi spētu iznest arī digitālajā versijā.