Laikraksts Kurzemnieks

– Kurzemniekā biju žurnālists no 1997. gada līdz 2003. gadam. Pirmā lieta, kas atmiņā no šī laika, ir ārkārtīgi brīnišķīgie kolēģi. Otra lieta – profesijas priekšrocība. Tas ir viens no interesantākajiem darbiem, kāds vispār iespējams, jo nācās būt visādās vietās: sākot ar Valsts prezidenta rezidenci un beidzot ar nozieguma vietām kaut kur Kuldīgas mežos. Lai kādi būtu raksti – dažkārt tie bija priecīgi, dažkārt ne –, žurnālista dzīve tiešām ir ļoti interesanta.
Kurzemnieku šad tad palasu, internetā paklikšķinu rakstus par pazīstamiem cilvēkiem, paskatos, kas mani interesē, par ko un kas tagad raksta. Par vietējā laikraksta nākotni domāju: jebkurai drukātai avīzei kaps izrakts jau sen. Kad vēl strādāju Kurzemniekā, ārzemnieki mācīja, ka neviens no mums nevarēs aiziet pensijā, strādājot drukātā avīzē.
No otras puses, digitalizācija ļauj sasniegt tos, kuru Kuldīgā vairs nav, kuri dzīvo citur. Daudz jauniešu ir ārzemēs, un viņiem dzimtā pilsēta tomēr svarīga.
Ja ar papīra versiju viņus sasniegt nevar, tad ar digitālo var.
Ar vietējā laikraksta misiju ir tā, ka lielā prese nekad nerakstīs par tādām lietām, kas svarīgas pāris tūkstošiem cilvēku. Tā arī ir tā lokālo mediju vieta, un tas ir iemesls, kādēļ tā tik ļoti svarīga. Neviens no malas nevar uzrakstīt par to, kas svarīgs vietējiem. Žurnālistam pašam jābūt vietējam: jāiepērkas tajā pašā veikalā un jāiet uz tiem pašiem pasākumiem, kur iet abonenti. Jādzīvo tā pati dzīve, ko dzīvo vietējie.
Kurzemniekam novēlu gudrus, zinošus, spējīgus un talantīgus žurnālistus!
Un lai komanda būtu ļoti saliedēta – tad var tikt galā pilnīgi ar visu.