Laikraksts Kurzemnieks

– Kurzemniekā biju praksē 1988. gadā kā Latvijas Universitātes Žurnālistikas fakultātes 1. kursa studente. Tajā laikā visiem studentiem obligāta bija prakse kādā rajona laikrakstā. Tā kā esmu kurzemniece, pieteicos Kuldīgā, un toreiz avīze saucās Padomju Dzimtene. Nostrādāju divus mēnešus – vairāk, nekā skola prasīja, jo gan man ļoti patika redakcijā, gan kolēģi bija apmierināti. Daiga Bitiniece bija mana darbaudzinātāja.  Spilgti atceros pirmo rakstu, jo tas ļoti simboliski sasaucās ar visu manu darba mūžu. Pirmā vieta, uz kuru mani aizsūtīja, bija puķu zirņu izstāde Katrīnas baznīcā, kas tobrīd bija izstāžu zāle. Ziedus tur rādīja slaveni selekcionāri no Salaspils nacionālā botāniskā dārza. Virsraksts bija Puķu zirņu mesa Katrīnas baznīcā. Kad šo rakstu pārlasīju, nobrīnījos, kā viens pirmā kursa students var tik labi uzrakstīt. Nu jau vairāk nekā 30 gadus strādāju luterāņu baznīcas izdevumā Svētdienas Rīts, lai gan toreiz ar baznīcu nekādi nebiju saistīta. Avīzē nostrādātais laiks bija piedzīvojumu un pieredzes bagāts.

Atceros vēl problēmu par autobusu satiksmi pilsētā, ko bija iesūtījis lasītājs. Pati brīnos, kur man jaunai tāda fantāzija, ka par to spēju uzrakstīt lielu rakstu, līdzīgu lugai. Atceros vēl, ka iznāca saķeršanās ar izpildkomiteju. Rakstījām, ka nav kārtībā cukura piegāde, tad zvanīja no izpildkomitejas un pa telefonu mani rāja: kā es uzdrīkstos rakstīt, ka trūkst cukura. Iedomājieties, 20 gadus veca meitene avīzē pasaka: „Kas tā par partiju (Komunistiskā – red.), kas nevar apstrādāt cukuru!”

Kad esmu Kuldīgā, Kurzemnieku vienmēr nopērku. Visur, kur esmu, vienmēr pērku vietējo laikrakstu. Man liekas, ka to nekas nespētu aizstāt, jo tās ir konkrētās vietas un tur dzīvojošo cilvēku svarīgākās ziņas. To, vai digitalizācija drukāto avīzi neizēdīs, neviens nezinām, taču, kamēr būs dzīvi tie, kuri kādreiz turējuši rokā drukātu izdevumu, tas pastāvēs.