Laikraksts Kurzemnieks

Maija Laizāne, žurnāliste Jelgavas novada laikrakstā Zemgales Ziņas:
– Kurzemniekā strādāju no 1969. gada līdz 1993. gadam – sākumā kā korektore, vēlāk jau žurnāliste, atbildīgā sekretāre un redaktora vietniece. Atnācu kā jauns cilvēks, vēl nedomājot par nopietnu profesijas izvēli, bet tieši tur, Kuldīgas laikrakstā, sastopot toreizējos kolēģus – Alīdu Dakteri, Jāzepu Stirānu, Andri Grīnbergu, Valiju Grundmani, redaktoru Arvīdu Blūmu un citus –, sapratu, ka gribu būt viena no viņiem. Kolēģu mudināta, neklātienē arī izstudēju žurnālistiku toreizējā Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātē, bet praktiskā pieredze vairojās darbā: sarunās un diskusijās ar kolēģiem, saskarsmē ar ziņu, aprakstu un interviju varoņiem. Nozīmīgs tajā laikā bija redaktoru atbalsts, īpaši tad, kad gadījās ieķerties tādās tēmās, kas instancēm nebija patīkamas.
Vietējam laikrakstam allaž bijusi un paliek sava misija, līdz ar to noteikti arī nākotne. Taču šī misija jāizjūt, un par nākotni jādomā. Diezin vai pareizs būs apgalvojums, ka avīžu lasīšanas tradīcijas izzūd un abonentu skaits plok. Ja arī kaut kādā mērā tas mazinājies, ir vērts papētīt, kur un kāpēc arī nelielajā Latvijā šīs tendences pilsētās un novados tomēr ir atšķirīgas. Redakcijas nostāja un klātesamība notikumos, žurnālistu profesionalitāte līdz ar patiesu interesi par vietējo
cilvēku dzīvi un problēmām – tie ir laikraksta pastāvēšanas priekšnoteikumi, kādu Kurzemniekam, manuprāt, netrūkst. Ir dzirdēti pārspriedumi, ka drukāto avīzi izēdīs digitalizācija, taču pagaidām tas neapstiprinās. Lasīšanai, uz papīra drukātam tekstam ir sava vieta arī cilvēka psiholoģijā. Kas varētu būt prātā paliekoši un emocionāli iespaidīgāk: kāda rokā paņemta 100 gadu veca avīze vai šī pati bilde datora ekrānā?
Tātad – vismaz vēl 100 gadu Kurzemniekam un dzīvesprieku abonentiem!