Laikraksts Kurzemnieks

Velta Salmgrieze, pensionāre, dzīvo Rīgā:

- Ir palicis atmiņā raksts par kādu Alsungas zemnieku saimniecību, kuras saimnieks bija ļoti negodīgs – izkrāpis vienai tantei naudu, par ko vēlāk uzcēlis sev māju. Gribēja tanti ielikt pansionātā, tomēr naudu atdeva un to neizdarīja. Viņš teica, ka iesūdzēs mani tiesā par to, ka esmu atklājusi viņa naudas noslēpumu. Teicu: „Lūdzu, varat sūdzēt!” Tad viņš pretī jautāja, kas esmu pēc horoskopa. Kad pateicu, ka Lauva, viņš atbildēja: „Nē, tad gan nesūdzēšu.”

Atceros visvisādus izteicienus. Braucu intervēt lopkopi no Raņķiem – viena sieviete kārtīgi strādāja vēl pensijas vecumā, un viens teica: „Laikam grib nopelnīt sev zārku ar zelta kājām!” Reiz lielā sajūsmā uzrakstīju par kādu puisi un nosaucu viņu par lietaskoku, un viņš šo iesauku dabūjis nēsāt ilgi.

Kurzemnieku lasu vēl šodien un esmu izlasījusi katru numuru. Pirmais, kam pievēršu uzmanību, ir pirmā lappuse, vēl man ļoti piesaista otrajā lappusē žurnālistu redzējumi. Kurzemnieks man patīk viscaur. Nav palicis neviens raksts, ko es neizlasītu. Man patīk, ka saturs ir ļoti vispusīgs. Vietējais laikraksts ir vajadzīgs vienmēr, bet pašreiz varētu būt grūtāks laiks. Domāju, ka digitalizācija drukāto avīzi neizspiedīs. Avīzi var salīdzināt ar apsveikumu: man neko nedod tas, ja kāds apsveic piezvanot, bet, kad pienāk apsveikums, ko varu paturēt rokās un izlasīt, – tas ir kaut kas!