Laikraksts Kurzemnieks

„Es un mani tuvinieki visi ir vakcinēti. Par to nebija divu domu,” saka Kuldīgas novada aprūpes nama Valtaiķi direktore Gunita Bivbāne.

Valstī vēl tiek ievērota mājsēde. Kāda situācija ir pie jums?
Lielākā daļa gan darbinieku, gan klientu ir koronavīrusu pārslimojuši, pārējie esam vakcinēti.  Ieskaitot trīs strādniekus, kuri nodrošina ēdināšanu, Valtaiķos ir 26 darbinieki un 43 klienti. Pēc noteikumiem varētu būt 45 iemītnieki, bet pandēmijas laikā jānodrošina arī karantīnas istabas. Mūžībā gandrīz katru gadu aiziet pieci klienti, bet brīvu vietu nav – tās visu laiku ir aizņemtas.

Kāda vecuma ļaudis te mīt?
Klientiem ir, sākot ar 90 gadiem un uz augšu. Ir arī pāris jaunāki, bet tie ir cilvēki ar īpašām vajadzībām.

Pārsvarā ļoti cienījama vecuma cilvēki. Kā viņi jutās vīrusa uzliesmojuma laikā jūsu aprūpes namā septembrī?
Mēs esam tā grupa, kas pirmie vakcinējās ar Astra Zeneca vakcīnu. Potēšanos pabeidzām maijā. Tas bija tomēr ļoti novēloti, kamēr pie mums sāka vakcinēt. Līdz tam bija jāiziet ilgs posms. Bija arī daži klienti, kuri teica, ka nevakcinēsies, un viņi pirmie ar vīrusu saslima. Saslima arī vakcinētie. Kad septembrī mums bija uzliesmojums, piektdienā nodevām analīzes, un, kamēr sagaidījām atbildes, bija vēls sestdienas vakars. Kovids gāja uz priekšu ļoti straujā tempā. Saslima arī pārējie, lai gan pirmajiem slimības simptomus bijām ierobežojuši.
Saslimšana izpaudās katram citādi. Nevakcinētajiem bija augsta temperatūra – 39 vai 40 grādi. Iespaidoja arī tas, kādas slimības bijušas dzīves laikā. Vakcinētie slimoja trīs četras dienas. No pieredzes varu teikt, ka tie, kuri ir potēti, tiešām pārslimo vieglāk.

„To, kam izgājām cauri, otrreiz vairs negribētu.”

Vai tie, kuri izslimoja un nebija potēti, tagad domas ir mainījuši?
Ja jautā „Kā ir ar garšu vai smaržu?”, vecais cilvēks nevar pateikt, kas viņam ir ar šīm maņām, jo tās dzīves laikā pamainās. Viens gan – pēc slimošanas viņi ir kļuvuši vairāk dezorientēti. Īpaši gados vecākie brīžiem ļoti apjūk. Acīmredzot slimības laikā skābekļa tomēr nav bijis tik, cik vajag. Pirmo mēnesi bija ļoti švaki. Mēs barojām, jo paši negribēja ne ēst, ne dzert.
To, kam izgājām cauri, otrreiz vairs negribētu. Saviem padotajiem varu sacīt tikai tos labākos vārdus. Valstī atalgojums aprūpētājiem ir mazs, un Kuldīgas novada pašvaldība viņiem samaksāja par nostrādātajām virsstundām. Mūsu situācijā atalgojums ir labākais, ar ko darbiniekiem var pateikties.

Vai darbinieku vidū bija tādi, kuri iebilda pret vakcinēšanos?
Bija tādi, kas šaubījās. Dzīves pieredze parādīja, ka tieši viņi arī pirmie ar kovidu saslima, turklāt diezgan smagi. Veiksmīgi sagadījās tā, ka viņi neatnesa vīrusu uz aprūpes namu. Šo darbinieku domas pēc tam mainījās.
Vajadzēja ātrāk pieņemt likumu, ka sociālajā nozarē strādājošajiem jābūt vakcinētiem. Kaut vai tāpēc vien, lai šo slimību neiznestu vecajiem cilvēkiem.
Un labi, ka, esot epicentrā, neviens no darbiniekiem arī neaiznesa vīrusu uz mājām. Mana ģimene pārbaudījās, un visiem tests bija negatīvs. Pašai otrā vakcīna bija maijā. Šomēnes saņemu gripas poti, pēc tam pret kovidu vakcinēšos ar trešo devu. Mēs kontrolējam, kam pēc 180 dienām nepieciešama rekvakcinācija.

Vai varējāt iedomāties, ka kovids būs tik ilgi?
Protams, nedomāju, ka tas ievilks divus gadus.  Mēs raugāmies, lai arī viesi, kuri brauc pie iemītniekiem, būtu vakcinēti. Kad bija pirmais vilnis un aprūpes namu aizslēdzām, tuvinieki ar savējiem satikās, stāvot ārpusē pie loga. Bija arī tādi, kuri vēlējās pārliecināties, vai radinieks vēl ir dzīvs.

Kāpēc joprojām daudzi nepotējas?
Reizēm gribētos, lai nevakcinētie atnāk un paskatās, kā uzliesmojuma brīdī jutās saslimušie seniori. Varbūt tad domas mainītos, nebūtu bravūras: „Es nevakcinēšos!” Viņi nesaprot, ka saslimušais smok un var nosmakt. Protams, ar gripu arī saslimstam, bet tad nav tā, ka vairs nevar paelpot – nav skābekļa.

Grūti pateikt, kāpēc citi nevakcinējas. Mana paaudze potes ir saņēmusi kopš bērnības – tas liekas pašsaprotami. Varbūt tas atkarīgs no darbu, kurā katrs strādā? Piemēram, uz lauka arot zemi, cilvēks domā, ka nevajag, bet tu jau nezini, kurā brīdī vari saslimt.

Vai, jūsuprāt, mājsēdi vajadzēja noteikt arī potētajiem?
Kad pirms kāda laika par šo valstī runāja, sacīja, ka vakcinētajiem būs priekšrocības. Labi – var vienu mēnesi paciest, jo inficēto skaits palielinās. Bet, manuprāt, pēc 15. novembra vakcinēti jālaiž brīvākā režīmā. Kāds atkal prasīs, kur ir cilvēktiesības. Bet potētie savu pilsoņa pienākumi ir izdarījuši.

„No pieredzes varu teikt, ka potētie tiešām pārslimo vieglāk.”

Kas jūs uztrauc visvairāk?
Lai nebūtu nākamā vīrusa paveida. Lai neviens nesaslimtu no jauna. Tāpēc ir svarīgi, ka darbinieki ir vakcinēti, lai vīrusu neatnesu uz aprūpes namu. Gribētos, lai seniori var vairāk tikties ar piederīgajiem. Vecļaudīm par situāciju stāstām, to skaidrojam. Viņi ieklausās. Pašā sākumā mūsu 103 gadus vecā iemītniece pirmā teica: „Es potēšos! Jūs gribat, lai es nomirstu?” Diemžēl šajā laika posmā viņa ir devusies mūžībā.

Kāda ir pansionāta ikdiena pašlaik?
Savā burbulī darbojamies. Notiek vingrošana, dziedāšana. Sargājamies, kad uz tikšanos ar tuviniekiem cilvēki dodas laukā. Ikdienā uzmanām – ja kādam darbiniekam ir klepus, iesnas vai citas saaukstēšanās pazīmes, darba grafiku pārkārtojam. Taisām ātros kovida testus. Tātad tagad ir mūsu ikdiena.

Reizēm gribētos, lai nevakcinētie atnāk un paskatās, kā uzliesmojuma brīdī jūtas saslimušie seniori. Varbūt domas mainītos, nebūtu bravūras: „Es nevakcinēšos!””

 

Aprūpes nams Valtaiķi atrodas Rudbāržu pagastā pie Skrundas–Aizputes ceļa. 43 iemītniekus, lielākoties pāri 90 gadiem, apkopj 26 darbinieki.