Laikraksts Kurzemnieks

Ne vainot, bet mudināt aizdomāties

Saruna ir emocionāla. Diāna joprojām jūtas ļoti slikti un saņem psihologa palīdzību. Savukārt Kalvis nedēļas laikā zaudējis divus tuviniekus: tēvs miris pāris dienu pirms māsas. Abiem kā nāves iemesls esot minēts Covid-19. Jaunajam vīrietim par abu tuvinieku nāvi ir daudz neskaidrību, tādēļ viņš gribēja dzirdēt Diānas stāstu, jo bez mediķiem viņa pēdējā bija kopā ar Lieni, pirms māsa tika iemidzināta mākslīgajā komā. Abi apgalvo, ka Kurzemniekam par notikušo stāsta ne tāpēc, lai kādu sauktu vārdā un vainotu, bet lai sabiedrības uzmanību pievērstu veselības aprūpes nepilnībām.

Diānas stāsts. Iekož ērce, atklāj kovidu

„Tas kovids tagad tiek uztverts tā, ka tikai par to vien domā. Iznāk, ka cilvēkam nekas cits nevar kaitēt? Man septembrī iekoda ērce,” savu nonākšanu  slimnīcā atklāj Diāna.

„Pēc trim dienām sakostā vieta niezēja, bija sarkana, cieta. Ļoti sāpēja galva un visa ķermeņa āda. Ne iesnu, ne klepus. Aptiekā iedeva antibiotikas, lai dzeru, kamēr tieku pie ārsta. Ārste ieteica turpināt dzert zāles.” Tā viņa arī darījusi, bet pēc nedēļas kļuvis sliktāk. Bez galvas un ādas sāpēm bijusi paaugstināta temperatūra, bezspēks. Meita vakarā aizvedusi uz uzņemšanas nodaļu KUR? Tur paņemtas kovida analīzes, un Diāna ielikta terapijas nodaļā.

„Nākamajā dienā ārste jautāja, kāpēc es te atrodos – kāpēc es iedomājoties, ka man ir slikti no ērces. Teica, ka paturēs mani slimnīcā un gaidīs kovida analīzes, jo, visticamāk, sliktā pašsajūta esot šīs slimības, nevis ērces iespaids. Man stresu radīja tas, ka ērcei tur uzmanību nepievērš, bet domā tikai par kovidu.” Pēc dienas Diāna saņēmusi atbildi, ka ir Covid-19 pozitīva, un pārvesta uz Ventspils slimnīcu.

Kopš marta jutusies slikti

Ventspilī Diāna ievietota vienā palātā ar Lieni. „Stāstīju viņai, kā man atklāja kovidu. Viņa stāstīja, ka ievietota pirms pāris dienām. Bijis ļoti slikti, bet jau martā esot izslimojusi smagu plaušu karsoni. Arī vasarā šad tad bijusi temperatūra. Iedzērusi zāles un gājusi uz darbu. Viņa dakteriem esot teikusi, ka plaušu karsonis bijis jau martā.”

Kalvis papildina: „Nedēļu pirms tam, kad Lieni ielika slimnīcā, viņa sajutās ļoti slikti: temperatūra, reiboņi, vājums, klepus. Kļuva sliktāk, viņa sazvanīja ģimenes ārsti. Lienei noņēma kovida analīzes. Kad saņēma atbildi, ka ir pozitīvas, ģimenes ārste pateica, lai ārstējas mājās: dzer zāles un tējas. Situācija kļuva aizvien smagāka, un Liene nolēma, ka jābrauc uz slimnīcu. Izsauca ātros.”

„Es mierināju, bet pati trīcēju”

Diāna stāsta, ka psiholoģiski abām ar Lieni bijis ļoti smagi, jo jutušas tādu attieksmi, kas radījusi paniku. „Lieni ieveda svētdien, mani otrdien. Viņa man vairākkārt prasīja, vai viņa nomirs. Es mierināju, bet pati no satraukuma trīcēju.

Slimnīcā sākās mūsu murgs – mūsu cietumnieku dzīve. Nekādas aprūpes. Bijām iesprostoti tādā… pat nemāku pateikt, kādā vietā: telpa maza, abas gultas blakus, kājgalī ārdurvis. Konkrētā laikā reizi dienā ienāca mediķi maskās, lika mums uzvilkt maskas, ielaida sistēmu, nolika zāles visai dienai. Pa vienām durvīm ienāca, pa otrām izgāja. Mums pa telefonu bija jāzvana uz māsu posteni un jāpasaka, cik ir temperatūra un kāds ir skābekļa rādījums.

Liene sacīja, ka šausmīgi svīst, bet nomazgāties nevar. Es piedāvāju palīdzēt, bet viņa negribēja, lai es to daru. Matiņi sasvīduši, gultas veļa nenomainīta… Palūdzu – tad atnesa. Palīdzēju nomainīt. Viņai temperatūra bija visu laiku. Man drausmīgi sāpēja galva. Ēdienu atnesa, nolika koridorā pie durvīm un piebungāja. Ēdiens un tēja – auksta, negaršīga. Prasīju māsiņai, vai varam dabūt ko siltu. Kaut vai siltu ūdeni. Viņa atbildēja, ka nedrīkstot mums neko dot. Ja tuvinieki atgādās, tad atnesīšot. Zvanīju meitai, lai atved tējkannu. Tad uzvārīju liepziedu tēju, un abas ar Lieni dzērām.”

Diāna Šteinberga: „Mums bija tāda sajūta, ka esam tur aizvestas nomiršanai. Bijām psiholoģiski sagrautas.”

„Centos palīdzēt”

Liene uz tualeti gājusi ar grūtībām. Vienā reizē paģībusi, nokritusi un stipri atsitusi galvu pret sienu. Diāna zvanījusi, saukusi, lai kāds nāk palīgā iecelt gultā. Naktīs Liene gārgusi – bijis grūti paelpot. Klepojusi, ar iesnām mocījusies. Kopš trešdienas mammai un brālim pa telefonu neesot atbildējusi – negribot runāt, jo žēl mammas: viņa raudot gan par tēti, gan par meitu.

Diāna atzīst: „Esmu piedzīvojusi visādas nelaimes, bet psiholoģiski tik smaga situācija nav bijusi. Es no rīta jau pamodos bailēs, redzot, cik bezpalīdzīgā stāvoklī cilvēks atrodas. Liene ļoti baidījās. Mēs bijām psiholoģiski sagrautas.”

11. oktobrī Diānai zvanīts, lai pasaka Lienei, ka jāsagatavojas braucienam uz Rīgu. Liene pati neesot spējusi saģērbties, tādēļ Diāna viņu saģērbusi. Ievietošana kapsulā ilgusi divas stundas, un ārdurvis tajā laikā bijušas atvērtas. Tā kā viņas ar Lieni pirms iemidzināšanas vienojušās, ka pēc izveseļošanās satiksies un visu notiekošo pārrunās, Diāna viņas ievietošanu kapsulā nofilmējusi. Nu to parādījusi ne vairs pašai Lienei, kā domāts, bet viņas brālim.

Diānai pēc dienas kovida tests bijis negatīvs, un viņa palaista mājās.

 

Kalvja stāsts. „Mani pārlauza vienā mirklī”

„Par Lieni es zvanīju katru dienu, bet man tika sniegta vienīgi tāda informācija, ka stāvoklis ir smags un ārsts cenšas,” saka Kalvis Liepa. Mediķu attieksmē viņu neapmierinot daudz kas.

„Pirms tam, kad Liene tika vesta uz Rīgu, es lūdzu, lai informē, kāda ir situācija, vai nav nepieciešama kāda palīdzība. Dakteris atbildēja, ka mani informēšot tikai vienā gadījumā. Vai tā ir profesionāla ārsta rīcība? Viņš mani kā slimā tuvinieku pārlauza vienā mirklī. Ar vienu teikumu… Es negribu nevienu saukt vārdā, bet ir jādomā par aprūpi slimnīcās.”

Kāpēc neprasīja slimību vēsturi?

„Tāpat trūka normālas attieksmes situācijā ar manu tēvu,” uzskata Kalvis. „Kad Lienei atklāja kovidu, vecāki atbrauca uz Kuldīgu noņemt analīzes: mammai pozitīvas, tētim negatīvs. Bet tētim pēc dažām dienām kļuva slikti, temperatūra pie četrdesmit. Ātro palīdzību sauca, bet neesot braukusi. Jautāts, vai ir elpas trūkums: ja nav, tad nebrauc. Pēc laika tētis zvanīja man un teica, ka ir ļoti slikti. Teicu, lai zvana ģimenes ārstam.

Pēc 15 minūtēm man pateica, ka tēvs braucot uz Ventspili. Tur uztaisīja kovida analīzes – negatīvas. Man tēvs sacīja, ka esot taisītas piecas reizes. Mūsu pēdējā telefonsarunā teica: māsiņa viņam teikusi, ka laikam tomēr būs tas kovids, jo nesaprot, kāpēc viņam ir slikti. Miršanas izrakstā parādījās – kovids. Tas nekas, ka tēvam bija daudz gadu, cukura līmenis nenormāli augsts un vēl citas kaites, bijis insults, sirds šuntēšana.

Ārsti neesot paskatījušies tēva slimību vēsturi. Prasīju tēva ģimenes ārstam, vai ar viņu kāds ir sazinājies, prasījis slimību vēsturi. Kad Ventspilī jautāju dakterei, kāpēc nesazinājās ar ģimenes ārstu, viņa atbildēja, ka tēvs visu tik skaidri izstāstījis, ka viņa tam uzticējusies. Bļāviens! Cilvēks ir smagā stāvoklī. Ir jāzina ārsta viedoklis, lai saprastu, kādus medikamentus un kādu ārstēšanu drīkst lietot.”

Kalvis Liepa: „Pirms tam, kad Liene tika vesta uz Rīgu, es dakterim lūdzu, lai informē, kāda ir situācija. Viņš atbildēja, ka informēšot mani tikai vienā gadījumā. Vai tā ir profesionāla ārsta rīcība?”

„Kā – izmeta?”

Kalvis sašutis arī par to, ka slimnīca ar miruša cilvēka mantām rīkojusies bez saskaņošanas ar tuviniekiem: „No Ventspils tēva mantas nedabūju. Bez manas piekrišanas tās esot vienkārši sadedzinātas vai izmestas ārā. Es prasīju, vai somu kāds pārbaudīja. Varbūt tēvs bija pēdējā brīdī uzrakstījis testamentu? Varbūt atvadu vēstuli vai ko citu svarīgu, kas ģimenei jāzina? Varbūt tur bija Rolex pulkstenis vai kāda ģimenes relikvija? Kā tā var notikt? Kā – izmeta?

Rīgā pie Lienes bija citādāk. Mēs visi maskās, cimdos, kopā izskatījām Lienes mantas. To, ko ņēmu, dezinficēja: mašīnas tehnisko pasi, atslēgas, telefonu.”

 __________________________________________________________________________________________________



Slimnīcas komentārs



Tā kā gan mirušās talsinieces Lienes brālis Kalvis Liepa, gan Snēpeles iedzīvotāja Diāna Šteinberga izteica asus pārmetumus Ventspils slimnīcas personālam, lūdzām uzņēmumu to komentēt.

Redakcija saņēmusi SIA Ziemeļkurzemes reģionālā slimnīca galvenās sabiedrisko attiecību specialistes Violas Grīnvaldes sagatavotu atbildi.


„Ziemeļkurzemes reģionālās slimnīcas kolektīvs izsaka visdziļāko līdzjūtību tuviniekiem! 

Diemžēl šis gadījums vien pierāda, ka Covid-19 infekcija ir un būs, un sabiedrībai tas ir jāsaprot. Šī infekcija ir mainīga, strauji izplatās, un tā var ietekmēt jebkuru iedzīvotāju: gan gados jaunus, gan vecākus. Šobrīd nav datu par izstrādātu vakcīnu pret šo vīrusu, kas pierādītu savu efektivitāti, tādēļ visā pasaulē vienīgais rīks, kā cīnīties ar šo saslimšanu, ir ierobežojošie pasākumi: aizsargmasku lietošana, distances ievērošana un higiēnas pasākumi. Svarīga ir katra iedzīvotāja atbildība cīņā pret vīrusu.

Slimnīcas darbu regulē Pacientu tiesību likums, kura ietvaros neesam tiesīgi izpaust datus par ārstēšanas procesu, bet vēlamies skaidrot, kā slimnīcas darbs tiek organizēts šajos saspringtajos apstākļos.”

Vai situācijas apraksts atbilst patiesībai vai atbilst vismaz kādos aspektos? Ja jā, tad kāpēc tā bija?

„SIA Ziemeļkurzemes reģionālā slimnīca savā darbībā ievēro un rīkojas saskaņā ar Epidemioloģiskās drošības likumu, Ministru kabineta noteikumiem Nr.104 Noteikumi par higiēnas un pretepidēmiskā režīma pamatprasībām ārstniecības iestādē un Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) rekomendācijām, t.sk. veic pasākumus izolācijas režīma nodrošināšanai un prasības individuālo aizsarglīdzekļu lietošanā.

Lai ierobežotu vīrusa izplatību, Ziemeļkurzemes reģionālās slimnīcas infekciju slimību nodaļā ir noteikta kārtība to pacientu aprūpei, kuriem laboratoriski apstiprināta Covid-19 infekcija, proti:

-       palātā mediķiem ir paredzētas vienas durvis ieejai un otras durvis izejai, nemainot kustības shēmu;

-       līdzšinējā pieredze rāda, ka saziņai ar pacientu visērtāk izmantot telefonu. Ārkārtas poga pie gultām nedod mediķiem priekšstatu par to, vai pacientam ir nepieciešama medicīniskā palīdzība vai, piemēram, pacients vēlas padzerties;

-       medicīnas personālam ir noteikta kārtība pacientu veselības stāvokļa novērtēšanai, aprūpei:

o  ārsta vizīte norit reizi dienā un pēc vajadzības;

o  māsu vizīte – 2–4 reizes dienā un pēc vajadzības;

o  aprūpes personāla vizīte – pēc vajadzības, t.sk. veļas nomaiņa, palīdzības sniegšana pacientam labierīcību un dušas telpā un pat zobu tīrīšana, ja nepieciešama;

-       veļa palātās tiek mainīta reizi nedēļā, bet, ja nepieciešams, pēc vajadzības;

-       ēdināšana tiek nodrošināta atbilstoši Ministru kabineta nosacījumiem. Infekcioziem pacientiem tiek noteikta speciāla diēta. Lai samazinātu infekcijas izplatīšanos un novērstu apdraudējumu darbiniekiem inficēties, ēdiens tiek pasniegts pie palātas durvīm vienreizlietojamos termotraukos, kuri pēc tam tiek utilizēti;

-       katra pacienta apmeklējuma vizītes ietvaros medicīnas personālam ir jāsaģērbjas pilnā ekipējumā atbilstoši SPKC rekomendācijām (visas ķermeņa zonas nosedzot ar vienreizlietojamu specapģērbu).

Tāpat slimnīca regulāri sazinās ar stacionāru Latvijas Infektoloģijas centrā un pārrunā pieredzi un taktiku Covid-19 pacientu ārstēšanā ar mērķi uzlabot pacientu aprūpi. Slimnīcā pielietotās metodes neatšķiras no tā, kā pacientu ārstēšana tiek veikta Latvijas ārstniecības iestādēs, t.sk. Rīgā.”


Vai ārsta rīcība ir ētiska, tā atbildot brālim par slimnieci?

„SIA Ziemeļkurzemes reģionālā slimnīca nevar komentēt sarunu, kas ir notikusi starp ārstu un pacientes tuvinieku, un to, kāpēc ārsts ir sniedzis tieši šādu atbildi. Nav zināms, kāda ir bijusi saruna kopumā, neizceļot kādu vienu frāzi vai atbildi no visas sarunas. Jāņem vērā, ka informāciju par pacientu aizsargā Pacientu tiesību likums. Ja saruna notikusi telefoniski, tad zvanītāju nevar identificēt, tāpēc pieļaujamās informācijas apjoms ir ierobežots.”

Vai Kalvja Liepas tēvam Covid-19 analīzes tiešām ņemtas piecas reizes un visas bijušas negatīvas? Vai slimnīcas ārstam ir jāiepazīstas ar pacienta slimību vēsturi?

„Slimnīca izprot tuvinieku bažas un vēlas uzsvērt, ka SIA Ziemeļkurzemes reģionālā slimnīca rīcībā bija visa nepieciešamā informācija par pacienta veselības stāvokli. Viņam tika veikti nepieciešamie  diagnostiskie izmeklējumi, t.sk. laboratoriskie un radioloģiskie. Pacienta ārstēšana notika atbilstoši informācijai par iepriekšējām slimībām, klīniskajiem datiem un izmeklējumu rezultātiem. Jāatzīmē, ka Covid-19 testu var atkārtot vairākas reizes, ja nepieciešams. Pacienta ārstēšana ir dokumentēta pacienta slimības vēsturē.”

Vai tas ir normāli, ka dēls nav saņēmis tēva mantas?

„Ziemeļkurzemes reģionālajā slimnīcā pēc pacienta nāves iestāšanās viņam piederošās mantas tiek šķirotas, uzskaitītas un uzglabātas speciālā mantu noliktavā. Situācijās, kad bijusi inficēta pacienta aprūpe, lai samazinātu infekciju risku, tiek šķirotas mantas utilizēšanai, proti, konkrētajā gadījumā apģērbs tika utilizēts, bet mantiskās vērtības pēc dezinfekcijas tika atgrieztas tuviniekiem.”