Laikraksts Kurzemnieks

KAS PALIEK PĀRI, TIEK SUNĪTIM

Rūpes par kundzi uzņēmusies arī kaimiņiene Silvija Vidovska, bet katru nedēļu brīvdienās pie Martas brauc krustdēls Juris no Rīgas. Ceturtdienās draudzes cilvēki allaž atnes siltu zupu.

Marta saka: „Pašai vajag uzturēt sakarus ar cilvēkiem – nevajag vairīties. Tad viņi būs apkārt. Bez Vizmas es nevarētu iztikt. Viņa atnes zāles un no veikala visu, ko vajag. Man nekā netrūkst. Laba kaimiņiene apskatās, vai man ir viss.”

Jautāta par ēšanas paradumiem, Marta atbild, ka visa esot gana: „Juris atved zupas un kādu otro ēdienu. Pati novāru kartupelīti, olu, izvāru piena zupu. Neko daudz negatavoju, lai ar gāzi nav tik daudz jāņemas. Pārējais viss ir. Zupas Vizma atnes no tehnikuma ēdnīcas.” Kaimiņiene ienesot gan pankūkas, gan kotletes.

Martas kundzei ēdiens vecs nepaliekot: „Manai draudzenei Lidijai ir liels suns. Visu, ko neapēdu, sakrāju un atdodu viņam. Viņš ir ļoti interesants. Saimniece laimīga, suns priecājas!”

Vizma apstiprina, ka pāri nepaliek, jo Marta labprāt cienājot visus, kuri atnāk. Arī lietas atdodot citiem. Marta saka: „Es to mācos. Agrāk skatījos, kā veci cilvēki bija skopi un visu taupīja. Redzēju, ka viss aiziet zudumā. Tagad arī es tā mācos – dodu tik prom, kam vajadzīgs. Tas ir ļoti pareizi. Es esmu laimīga dot tiem, kam vajag.”


DAŽIEM NEPATĪK, KA AIZTIEK LEDUSSKAPI

Vizmai bijuši daudzi aprūpējamie, un viņa novērojusi: „Citiem nepatīk, ka aiztiek ledusskapi. Viena kundze teica: „Visu tu vari aiztikt, tikai ne to!” Martai ledusskapī ielieku olas un tikai pārlaižu skatienu. Bet tur nekā veca nav. Arī sapelējušu maizi viņa netur.

Kolēģe reiz stāstīja par aprūpējamo, kurš ēdienu slēpa zem gultas. Bet tas bija cilvēks ar īpašām vajadzībām, kurš stāstījis, ka kāds atnācis un visu paņēmis, tomēr pats to nobēdzinājis.

Citi taupa, kamēr ēdiens sabojājas. Tā gadās tiem, kuri vāji redz. Tiem jāpalīdz.”

Kaimiņiene Silvija piebilst: „Veci cilvēki pieraduši dzīvot trūcīgi, taupīt un izmantot, lai tikai nav jāmet ārā.”

-----------------------------------------------------------------------



VECĀKIEM ĻAUDĪM JĀUZMANĀS


„Dažādi pētījumi liecina, ka 90% gadījumu cilvēki ar ēdienu saindējas nevis ēdināšanas uzņēmumos, bet gan mājās,” uzsver medicīnas māsa un medicīniskās aprūpes kursu vadītāja Īrisa Balode.


„Novecojot samazinās oža un garša, pasliktinās redze. Tāpēc veciem cilvēkiem ir lielāks risks apēst sliktu pārtiku un iedzīvoties veselības problēmās. Viņi vairs nespēj kvalitāti īsti novērtēt. Mēs vienmēr uzsveram, ka jāievēro lietošanas termiņš. Taču vecs cilvēks var nepamanīt, ka iepakojums bojāts, var nesasmaržot un nesagaršot, ka produkts vairs nav lietojams, lai gan termiņš varbūt vēl nav beidzies. Pieaudzis cilvēks tomēr vispirms pasmaržo un citādi novērtē. Ir vēl psiholoģiskais faktors: ēdiens pirkts par naudu, un viņi neļauj mest ārā. Tas jāapēd.

Aprūpētājiem vispirms mācu, kādam jābūt vecu cilvēku uzturam. Viņiem enerģija vairs netērējas tik ļoti, cik jaunākiem. Viņi ir mazkustīgāki. Tāpēc tauku un ogļhidrātu daudzums jāsamazina, bet olbaltumvielu daudzums – ne, jo olbaltumvielu uzsūkšanās var būt traucēta.

Aprūpētājiem mācu, ka ar vērīgu aci jāpaskatās ledusskapī. Varbūt tur pārtika jau apaugusi ar zaļu vilnu. Protams, vecais cilvēks var teikt: „Nē, to nekādā gadījumā nedrīkst mest ārā!” Bet jāmēģina skaidrot vai pierunāt, vai varbūt izmest pa kluso. Saprotu, ka tā var rasties domstarpības. Saglabāt labas attiecības ar aprūpējamo cilvēku ir ļoti svarīgi, bet kaut kā kompromiss jāatrod.”

I.Balode uzsvēra, ka lielākoties aprūpētāju pienākums ir sagādāt produktus, bet, ja ir vienošanās, reizēm viņi arī gatavo vai atnes siltas pusdienas.

----------------------------------------------------------------------



FORMĀLI IR, BET NE LĪDZ GALAM


„Par pārtikas kvalitāti un nekaitīgumu atbild ražotājs, izplatītājs un pārpakotājs – katrs savā posmā,” uzsver Pārtikas un veterinārā dienesta pārtikas izplatīšanas un uzraudzības daļas vadītāja Tatjana Marčenkova.


VAR IEVĒROT, BET VAR ARĪ NEIEVĒROT

Tomēr likumos viņa saredz arī nepilnības: „Zinām, ka Eiropas Savienības likumi ir vispārīgi, un galvenais princips ir brīva preču aprite. Vecajās savienības valstīs ir sava tradicionālā normatīvā bāze, kas attiecas uz sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumiem. Tā ir ļoti detalizēta – ir konkrētas prasības gatavās pārtikas glabāšanas temperatūrai, termiņam un arī mikrobioloģiskajiem kritērijiem.

Latvijā tādi būtu nepieciešami. Mūsu likumos formulēts, ka ēdināšanas uzņēmumi un mazumtirgotāji, kas pārdod nefasētu pārtiku, var ievērot labas prakses principus. Var ievērot nozīmē – var arī neievērot. Saindēšanās ar pārtiku ēdināšanas uzņēmumos notiek bieži. Kaut vai pēdējais gadījums Siguldā.

Ja uzņēmums deklarē, kādām vadlīnijām seko, mēs varam kontrolēt – vilkt līdzi ar pirkstu. Piemēram, tas noteicis, ka ēdienu uzglabās septiņu grādu temperatūrā, bet to nedara, tad varam sodīt. Taču, ja neko nedeklarē, bet darbojas saskaņā ar vispārējām prasībām – 852. regulu par higiēnu, tur nevienā punktā neredzēsiet konkrētu temperatūru vai termiņu. Līdz ar to grūti pārkāpumus pierādīt un panākt sodu. Tas skar tieši mikrobioloģiskās prasības un temperatūras režīmu sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumos. Mēs uzņēmumiem lūdzam ievērot visus kritērijus pārtikas drošībai, bet, vai tie to dara, – tas atkarīgs no godaprāta.”


PĀRBAUDES IZMANTO KŪTRI

T.Marčenkova uzsver, ka tie, kuri ražo pārtiku, ļoti kūtri izmanto objektīvas pārbaudes metodes, piemēram, analīzes.

„Ir klasiskas metodes, ko nosaka normatīvie akti. Bez tām ir vesela rinda efektīvu ekspresmetožu, kas ļauj 24 stundās noteikt, vai produktā ir salmoneloze, zarnu nūjiņas vai kas cits. Pārtikas aprites uzņēmēji to dara ļoti reti, kaut gan tas nav dārgi. Katrā ziņā lētāk nekā pēc tam iznīcināt tonnas inficētas pārtikas. Ir arī mikrobioloģiskie un ķīmiskie eksprestesti, kurus var izdarīt uzņēmumā.”

Vai tā ir uzņēmēju nezināšana vai nevēlēšanās? Speciāliste atbild: „Lai to noskaidrotu, būtu vajadzīgs pētījums. Domāju, ka gan viens, gan otrs. Nezināšana, nevēlēšanās un bailes, ka tas dārgi maksās. Droši vien mazajos uzņēmumos jārunā arī par personāla kvalifikāciju – visi, kuri ēdināšanā strādā, nav guvuši profesionālu izglītību, bet tam ir nozīme, lai procesus izprastu. Likumā ir frāze, ka par darbinieku profesionālo kvalifikāciju atbild uzņēmuma vadītājs. Atbild. Nu un?”

-----------------------------------------------------------------------------------------------------------------------




------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------



PAMATĀ – PERSONĪGĀ UN DARBA HIGIĒNA


„Pārtikas drošība reizē plašs un vienkāršs jautājums, jo savā virtuvē par to atbildam paši,” skaidro Kuldīgas Tehnoloģiju un tūrisma tehnikuma pedagoģe Anita Bērziņa.

Viņa topošajiem pavāriem un konditoriem māca sanitāriju un higiēnu.

„Mēs atbildam par to, kādus produktus pērkam. Ja esam paši izaudzējuši, tad zinām, cik minerālmēslu uzbērts, kur pārtiku uzglabājam un kā apstrādājam. Pamatā ir divas lietas – personīgā un darba higiēna. Mājās reizēm visi pieļaujam kļūdas. Piemēram, vienā izlietnē mazgājam rokas, traukus un pārtiku. Arī ģimenē tik elementāras lietas jāievēro, lai gan runa ir par paša atbildību.”


LEDUSSKAPJA SATURS

„Ledusskapis jātīra regulāri. Gribot vai negribot kaut kas nopil, notek, uzkrājas, rodas mikroorganismi. Tie tur ir, lai gan aukstumā nevairojas. Tikko produkti nonāk siltumā, mikroorganismi sāk vairoties. Tīrāko pārtiku liekam augstākos plauktos. Zinām, ka no gaļas kaut kas var tecēt, tāpēc tā jāliek zemāk. Produkti jāglabā slēgtos traukos ar vāku.

Ģimenē visiem jāiemāca princips: pirmais ledusskapī iekšā, pirmais ārā. Tas nozīmē, ka jāēd svaigākais. Nereti cilvēki cenšas vispirms apēst vecākos produktus, bet svaigais pa to laiku jau arī kļuvis vecs. Varbūt nevajag tik daudz pirkt, lai katru dienu ir svaigs.”


PASMARŽOT, PAGARŠOT, NOVĒRTĒT

„Ja mājās ir mazi bērni, pārtikas termiņam jāpievērš liela uzmanība – tās nevar būt par daudz, jābūt 200% drošībai. Ja ir tikai pieaugušie, tad katra saimniece vērtē. Ražotājs, uzņemoties atbildību, protams, uzliek pēc iespējas drošāku termiņu, bet pēc tam mājās skatāmies, pasmaržojam, nogaršojam – vērtējam. Ja ledusskapī mērce stāvējusi pāris dienu – pagaršojam. Pieņemam lēmumu, vai zupa vēl ēdama. Ēdināšanas uzņēmumos alumīnija katliņus lietot vairs nedrīkst. Arī mājās jāskatās, lai tajos nestāv kas skābs, jo tas veicina kaitīgu vielu nokļūšanu pārtikā.”


PAR KO VISVAIRĀK JĀUZTRAUCAS

„Tā ir svaiga gaļa un zivis. Sevišķi sasmalcinātas, piemēram, svaiga maltā gaļa vai gaļa ar asinīm. Jāuzmanās ar kūpinātu vistu: bieži vien pie kauliņa ir vēl sārta vai sarkana gaļa. Nekad nevar zināt, vai tur tomēr nav salmonella. Olas un putnu gaļu apstrādājot nepareizi vai pavirši, var inficēties. Zivis arī ļoti ātri bojājas: notīrītas, izķidātas un ar garšvielām apstrādātas var uzglabāt ledusskapī līdz nākamajai dienai, bet ne ilgāk. Ar zivīm vispār sarežģīti – tajās var būt ļoti daudz parazītu. Tās jāgatavo diezgan ilgi.

Bīstami ir arī piena produkti. Tie ir ļoti dažādi un jāvērtē pat nevis pēc termiņa, bet sajūtām. Sakaltušu sieru var izmantot, bet biezpiens mēdz ātri bojāties.

Svaigas olas var uzglabāt 28 dienas, bet, tikko tās ir pagatavotas vai salātos, termiņš uzreiz ir ļoti mazs. Salāti ir ļoti bīstams produkts, jo sastāvdaļas sasmalcinātas un vēl sajauktas ar treknu mērci. Viss smalcinātais mikrobu attīstībai ir daudz labāka vide. Arī sviestmaizes var ātri bojāties. Ja tās ņem līdzi uz darbu, jādomā, kur turēt, lai pusi dienas neatrodas somā.”


JA PĒRK PIE ZEMNIEKA, JĀVĒRTĒ

„Aizvien populārāk kļūst pārtiku pirkt no zemniekiem un citiem audzētājiem. Es ieteiktu aizbraukt, iepazīties, apskatīt, kur produkti top, un tad pieņemt lēmumu. To uzreiz var redzēt, kāds ir cilvēks, viņa apkārtne un attieksme, vai saimnieks visu atklāti rāda un stāsta.

Nebūt negribu teikt, ka veikalā viss ir sliktāks. Lielveikalā par pārtikas kvalitāti atbildību uzņemas tirgotājs. Tiklīdz esam nopirkuši, atbildība ir mums – cik ātri un kā to izmantosim. Ja cepam jēlu gaļu un mājās nav termometra, ar ko izmērīt cepeša temperatūru, labāk mazliet zemākā temperatūrā pacept nedaudz ilgāk, lai būtu droši.”


DĒĻI UN NAŽI

„Mājās parasti nebūs atsevišķa dēlīša jēliem produktiem, apstrādātiem, maizei un dārzeņiem. Man maizei ir savs dēlis un nazis. Bet higiēnu var nodrošināt kopjot. Pēc katras reizes dēlīti nomazgā ar trauku mazgāšanas līdzekli un pamatīgi noplaucē ar verdošu ūdeni. Nažiem bīstamākā vieta ir zem roktura, kur tas satiekas ar asmeni. Tur mikrobi krājas visbiežāk.

Cik bieži izvelkam plīti, kas iespiesta starp skapīšiem, un to vietu iztīrām? Ļoti reti. Kad kādreiz to dara, tad ir ārprāts! Bet tā ir silta vieta, un mitrums ir ideāla vide mikroorganismiem. Varbūt kaut ko meklējam atvilktnē, bet tur savairojušies mikrobi, un tad ar tām pašām rokām gatavojam ēdienu.

Virtuves dvieļi, trauku lupatiņas vai švammītes ir mikroorganismu vairošanās vieta. Tas viss bieži jāmaina. Sabiedriskajā ēdināšanā tādas lietas vairs nedrīkst izmantot. Agrāk trauku lupatiņas vārījām sodas ūdenī, un nākamajā dienā tās bija sausas un tīras. Svarīgi ir labi izžāvēt, citādi parādās tā nepatīkamā trauku lupatas smaka. Ja vēl ar tādu noslaukām galdu, par kādu higiēnu var runāt?”



Uzziņai

HIGIĒNAS NOTEIKUMI

Augļi un dārzeņi jāmazgā, gaļa ne
Jāmazgā pilnīgi visi augļi un dārzeņi, arī tie, kurus pēc tam mizojam. Citādi no mizas mikrobi nonāks uz augļa. Jēlu gaļu, sevišķi vistu, pirms pagatavošanas nedrīkst mazgāt, jo ar ūdens šļakatām mikroorganismi nokļūst izlietnē un uz citām virsmām. Gaļas mikroorganismi var nonākt uz pārtikas, kas netiek termiski apstrādāta, piemēram, uz dārzeņiem.

Atsevišķi dēlīši dažādiem produktiem
Zivīm, gaļai, dārzeņiem un maizei vajag atsevišķus virtuves dēlīšus. Tad var izvairīties no tā, ka jēlu produktu baktērijas nokļūst svaigos produktos.

Atkausē ledusskapī
Lai strauji nesavairotos mikroorganismi, kad produkts izņemts no saldētavas, ieteicams to atkausēt ledusskapī. Tāpat pārtiku var atkausēt mikroviļņu krāsnī atkausēšanas režīmā.

Jāizvairās no bīstamās temperatūras
Temperatūra no +5 līdz +63 grādiem tiek dēvēta par bīstamo zonu, kurā strauji aug mikroorganismi, un tas var izraisīt dažādas saslimšanas. Piemēram, sildot zupu, jāsagaida, kad tā tūlīt sāks burbuļot. Gatavojot gaļu vai zivis, ar pārtikas termometru der temperatūru pārbaudīt, īpaši, ja neesat pārliecināts, ka spējat gatavību novērtēt vizuāli.

Jāuzrauga derīguma termiņš
Sevišķi jāuzmana pārtikas izmantošanas ilgums pēc tam, kad atvērts iepakojums, jo tas uzreiz mainās. Parasti tas nav ilgāks kā pāris dienu.

--------------------------------------------------------------------



VIEDOKĻI

Inguna Spuleniece
Lailas Liepiņas foto


Kam pievēršat uzmanību, pērkot pārtiku un gatavojot ēdienu, lai par apēsto justos droši?



Agra Šaroka, pensionāre:
– Derīguma termiņam noteikti. Nopirkt kaut ko bojātu nav gadījies. Esmu strādājusi veikalā un zinu, ka termiņš jāpārbauda arī pārdevējiem. Pārsvarā izvēlos mūsu produktus. Iepērkos tirgū, no pazīstamiem pērku ļoti garšīgu sieru – zinu, ka tas noteikti ir svaigs.



Sanita Gūtmane, skolotāja no Ventspils:
– Noteikti apskatu gan termiņu, gan ražotāju. No rokas neko nepērku, tirgū eju tikai pie pazīstamiem pārdevējiem. Slikti var kļūt no limonādēm, dažādiem produktiem, kas pilni ar ķīmiju. Ļoti jāuzmanās ar zivīm un jēlu gaļu. Ja nav zināms, cik tās vecas, jāmet ārā bez domāšanas!



Liene Blūma, Kuldīgas novada muzeja darbiniece:
– Lietošanas termiņš ir svarīgs, arī kvalitāte. Izvēlos Latvijā ražoto. Mājās man nav katrai produktu grupai savs dēlītis un nazis, kā vajadzētu būt. Nezinu gan, kuram cilvēkam tā ir. Jāuzmanās ar termiski neapstrādātu gaļu un pienu. Saindējusies neesmu, bet kafijai esmu pielējusi ierūgušu pienu, ko iepriekš nepasmaržoju un nepagaršoju.



Sandijs Meikšāns, strādnieks:
– Mājās ēst gatavoju bieži. Nekad nav gadījies, ka pēc tam justos slikti. Iepērkoties nekam īpašu uzmanību nepievēršu. Veikalā visam jābūt kārtībā un pārbaudītam – uzticos. Kaut kādas baktērijas var dabūt no augļiem, ja tos pirms ēšanas nenomazgā. Veikalā tos visi apgrābsta.



Raimonds Liepiņš, pensionārs:
– Pērku to, ko man vajag, un neko daudz nepētu. Nekas slikts nav gadījies. No ēdiena neesmu ne saindējies, ne saslimis.



Modris Bumbieris, pensionārs:
– Kvalitāte un derīguma termiņš ir pats svarīgākais. Kvalitāti uz aci noteikt nevar, tāpēc pērku pārbaudītas vērtības. Jāuzmanās ar svaigu gaļu – tā ātri bojājas. Mājās jādomā, kā produktus pareizi glabāt. Izvārīto ēdienu nedrīkst pārāk ilgi turēt.



Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.