Laikraksts Kurzemnieks

Guna Svence, psiholoģijas doktore:
– Cilvēks parasti pieķeras tiem, kurus zina un mīl, jo drošību rada zināmais. Ir divas lielās stratēģijas, kā cilvēki parasti rīkojas jebkurā situācijā. Ja ejam pārgājienā un ziemas laikā esam kāpuši pa ļoti slidenām trepēm, nokāpjot lejā, ieraugām, ka atpakaļceļā vai nu jākāpj pa tām pašām kāpnēm, vai arī jāiet ar līkumiņu pa citu ceļu, kur ir krūmi vai kas nezināms. Viens variants: doties atpakaļ pa trepēm, jo zinu, kas mani sagaida, kur jāuzmanās, lai sasniegtu mērķi – tikt atpakaļ. Otrs: neiet pa kāpnēm, kur jau trīsreiz esam nogāzušies, bet līst krūmos un skatīties, kas tur ir. Tā arī vēlētāji varētu būt dalāmi divās grupās, un katrs var izdomāt, kas viņu vairāk baida vai iedrošina: tas, kas jau zināms, kur varētu dabūt punus, bet vismaz ir droši, vai arī gribas pārmaiņas un viņš ir gatavs riskēt.

Ja runā globāli, Latvijā jānāk kādiem pavērsieniem. Lai cilvēks gūtu panākumus politikā un biznesā, viņam ir jābūt sakariem (ar to nedomāju blatu) vai jāprot nodibināt kontaktus ar augstākiem ešeloniem Eiropā, pasaulē – tas nodrošina plašākus ūdeņus. Politiķis nedrīkstētu būt viensētnieks, provinciālis domāšanā. Jābūt modernam skatījumam uz pasauli, jāzina viss, kas aktuāls, lai veidotu ko inovatīvu, kas var atvērt darba tirgu, radīt darba vietas, – jāattīsta ražošana, jāpiesaista investori. Komandā jābūt cilvēkiem, kuri biznesā jau bijuši, redzējuši pasauli, ir pašpietiekami, domā par citiem un kuriem nav tendences izpatikt priekšniekiem. Ja nokļūsti pie varas, jāsaprot, ka tie, kuri par tevi balsoja, tevi izturēs tik ilgi, cik ilgi jutīs, ka tu viņiem dod, ka no tevis ir labums. Noteikti jābūt mugurkaulam, lai nav kāds kārtējais lauku puisis – labs cilvēks, bet ne viņš prot angļu valodu, ne ko citu. Pietiek vienreiz balsot par mīļiem, labiem cilvēkiem, lācīšiem pūkainīšiem, kuri nerunā pretī! Jābūt patriotam – nevis ar vārdiem, bet ar rūpēm par ģimenēm, demogrāfisko atjaunošanu, pilsētu un lauku vidi, programmām, kas ieinteresēs investorus, jo saukļi, ka visiem tikai pieliks pensijas un algas, – bez naudas tās ir muļķības, jo valstij ir tikai konkrēta summa. Tādiem saukļiem es pārāk daudz neuzticētos – tāds politiķis tikai runā, prot taisīt emocionālas ambīcijas, bet ko viņš labu izdarījis: kādu projektu pabīdījis, rūpnīcu palīdzējis uzcelt, piesaistījis kaut kur naudu?

Liela daļa latviešu, kuri bija spiesti no Latvijas aizbraukt, ir agresīvi un nikni uz valdību. Viņi dzird tādus politiķus, kuri ārdās vai dusmojas, un uzreiz uz šīs nots uzķeras. Nevajag uzķerties uz politiķiem, kas nāk ar dusmām un citu noniecināšanu, jo viņiem ir dusmas, bet nav racionalitātes, sakaru, investīciju plānu, redzējuma, pieredzes finansēs. Kā rāda piemēri, beigās vienmēr atklājas, ka viņiem ir saistība ar netīriem naudas darījumiem.

Vēl viens faktors. Ir pierādīts, bet es nesaku, ka tā ir vienmēr: ja cilvēkam ilgi nav naudas un ir bijušas problēmas, tad, iegūstot varu, notiek psiholoģiskais klikšķis un viņš cenšas to kompensēt. Tas pat bieži vien notiek zemapziņas līmenī – apzināti jau neviens necenšas Saeimā zagt. Cilvēkā ir tāds kā atsperes mehānisms: viņš ilgstoši cietis, un zemapziņa neko nav aizmirsusi. Kad tiec pie naudas, jāizšķiras – būsi godīgs vai izpildīsi kādu tēvoču vai priekšnieku rīkojumu, balsosi, kā liek koalīcija, lai saņemtu piemaksas, lielu algu. Tad cilvēks bieži vien nonāk pretrunā ar godīgumu, ko solījis vēlētājiem. Šeit simtprocentīgs piemērs ir Einārs Repše. Vēl ir pierādīts, ka cilvēki, kuriem ētika nav tajā augstākajā līmenī, iegūstot varu, mainās.



VIEDOKĻI

Kur uzzināt informāciju par partijām, deputātu kandidātiem? Kuriem avotiem ticat, kuriem ne?


Dmitrijs Kuzņecovs, ventspilnieks:
– Visbiežāk par to uzzinu, klausoties radio, redzu arī ielās reklāmas banerus. Mazāk ticu tām visur izvietotajām reklāmām. Uz vēlēšanām eju katru gadu, bet pirms tam daudz nepētu.



Inga Bakanauska, strādā degvielas uzpildes stacijā:
– Internetā šādas ziņas nelasu. Visvairāk uzzinu no televīzijas un partiju informatīvajiem izdevumiem, kurus met pastkastē. Kaut gan, manuprāt, nav pareizi likt šos aicinājumus pastkastēs. Tam, kas tur sarakstīts, tāpat neticu. Visi daudz sola, bet, kad viņi ievēlēti, nekas nenotiek. Pirms vēlēšanām ar vīru pārrunājam un izvērtējam, par ko balsosim.



Ņina Grīnvalde, mājsaimniece:
– Visbiežāk uzzinu, skatoties televizoru un lasot avīzes. Daudz uzzinu arī no sarunām ar pazīstamajiem. Grūti saprast, vai informācija visos medijos ir patiesa. Es pēc izlasītā vai redzētā vienmēr izvērtēju, vai šis cilvēks būtu atbilstošs. Reklāmām sevišķi neuzticos.



Modris Vite, braukšanas instruktors:
– Uzzinu no daudziem medijiem: preses, televīzijas, interneta. Visvairāk uzticos tai informācijai, kuru publicē prese un rāda televīzija. Internetā, manuprāt, var sarakstīt visu ko. Pirms vēlēšanām vienmēr izpētu partijas un to sarakstus.


Materiāls sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.