Laikraksts Kurzemnieks

Radiožurnālistu Ģ. Salmgriezi, kurš 2006. gadā kļuva par Eiropas cilvēku Latvijā, pirms 12 gadiem pievienoties savai komandai uzaicināja EP deputāti Valdis Dombrovskis, Rihards Pīks un Aldis Kušķis. “Latvijā man bija izcils darbs “Radio SWH”, bet bija arī liela zinātkāre izprast Eiropas Savienības sarežģītos darbības mehānismus,” pastāsta Ģirts.

Ģirta darba pienākumi EP ir visdažādākie: viņš gan kā grupas preses padomnieks seko līdzi Kultūras un izglītības komitejas darbam, gan atbild uz žurnālistu jautājumiem, tāpat ir tulkošana, sēžu organizēšana, administratīvie pienākumi utt. Dienas esot dažādas, bet ļoti dinamiskas. Jārēķinās arī ar daudziem darba komandējumiem. Katru mēnesi parlamentam notiek lielās plenārsesijas Strasbūrā. “Bieži tur redzu tikai darba kabinetu, sēžu zāles un viesnīcu. Reizēm Strasbūras nedēļā pēdējā darba dienā brokastis ir Vācijā, pusdienas – Francijā, launags – Luksemburgā, vakariņas – Briselē. Eiropa ir bezgala liela, bet tai pašā laikā viss sasniedzams divu trīs stundu lidojumā. Tāpēc tik mīļa, maza un šarmanta!”

Liela daļa sabiedrības uzskata, ka Latvijas pārstāvji, kas strādā Briselē, patiesībā tikai bauda Eiropas labumus. Aicināts to komentēt, Ģirts atbild: “Piemēram, tikko Eiropas Komisijas  ietekmīgajā ģenerālsekretāra amatā ir iecelta latviete Ilze Juhansone. Eiropas Komisijas viceprezidents ir latvietis Valdis Dombrovskis. Slinkiem cilvēkiem Briselē neuztic augstas atbildības jomas. Tās ir jāizcīna sūrā un smagā darbā. Savukārt par to, kādi Latvijas deputāti tiek ievēlēti Eiropas Parlamentā, vistiešāk atbildīgi ir Latvijas vēlētāji, tā ir viņu izvēle.”

Strādājot EP, jārēķinās, ka nepārtraukti ir jāmācās un jābūt ļoti labā līmenī. Tāpēc arī Ģirts nemitīgi mācoties, piemēram, nupat pabeidzis vācu valodas studijas profesionālā līmenī un jau sācis studēt pamatīgāk franču valodu. “Dažkārt preses izdevumos lasāmas paviršas publikācijas par Eiropas Savienības ierēdņiem un viņu it kā bezrūpīgo dzīvi. Tad es bieži jautāju, kā tas nākas, ka šīs institūcijas tomēr ir nodrošinājis mieru Eiropā pēdējos 60 gadus un esam ekonomiski vadošais kontinents pasaulē?” Ģirts prāto.

Viņš arī nepiekrīt tam, ka darbs EP ir ļoti smagnējs. Valsts pārvaldes visās ES valstīs esot ar savu birokrātiju, rutīnu, ieražām. Un kopumā tā ir ļoti liela interešu daudzveidība! Likumu pieņemšana ir ļoti garš un sarežģīts process, jo starp brīdi, kad Eiropas Komisija ierosina direktīvu, un to laiku, kad tā stājas spēkā, var paiet pat vairāki gadi. Tāpēc šīs sasaistes uzdevums esot īpaši liels izaicinājums. Vienmēr jāpārvar šī cilvēku un mediju barjera, ka tas ir tālu un nav vajadzīgs.

“Var diskutēt par vairāku institūciju nepieciešamību. Tas ir patīkams temats gan medijiem, gan sabiedrībai. Demokrātijas viens no trūkumiem – tā maksā dārgāk nekā diktatūra vai autoritārs režīms. Neviens nav teicis, ka demokrātija ir lēta. Bet kur Latvija ir bijusi citu režīmu laikā, tas man laikam nebūtu jāstāsta,” savas darbavietas lietderību argumentē Ģ. Salmgriezis.


_______________________________________________



EKSPERTS



Silvestrs Savickis, Rīgas Stradiņa universitātes politikas zinātnes doktorants

Vācijas aizsardzības ministres Urzulas fon der Leienas kļūšana par Eiropas Komisijas prezidenti deva iespēju šo amatu ieņemt Annegrētai Krampai-Karenbauerei, pašreizējās kancleres Angelas Merkeles pēctecei Vācijas vadošās politiskās partijas CDU vadībā. Jūlija otrajā pusē A. Krampa-Karenbauere intervijā “Frankfurter Allgemeine Sonntagszeitung” paziņoja, ka Vācija līdz 2024. gadam apņemas palielināt valsts militāros izdevumus līdz 2% no IKP, līdzīgi kā to jau izdarījusi Latvija un virkne citu NATO dalībvalstu.

Paziņojums par gatavību militāro tēriņu pieaugumam ir apzināšanās, ka Eiropas nākotne lielā mērā balstās uz pašas spējām garantēt savu drošību. Jautājuma aktualitāti gan lielā mērā nosaka ASV prezidenta Donalda Trampa retorika, draudi izstāties no NATO, un ar Eiropas partneriem nesaskaņotā rīcība citos stratēģiskās politikas jautājumos, piemēram, attiecību veidošanā ar Irānu. Šobrīd Vācija militārajām vajadzībām tērē gandrīz 50 miljardus ASV dolāru (44,6 miljardi eiro), kas ir aptuveni 1,2% no IKP (Stockholm Peace Research Institute (SIPRI) dati), tādējādi nav grūti izskaitļot tās pienesumu absolūtos skaitļos tuvāko piecu gadu laikā NATO, Eiropas un līdz ar to arī Latvijas drošībai.

Politiķu un ierindas cilvēku “paralēlās dzīves” bija viens no iemesliem, kāpēc Eiropu pārņēma populisma gars. Kad 2015. gadā Eiropu pāršalca imigrantu krīze un sabiedrībā plašu rezonansi raisīja virkne ar ieceļotājiem saistītu krimināla rakstura notikumu, ierindas eiropietis nespēja saprast, kāpēc viņa rimto ierindas dzīvi maina jaunas reālijas, kurās vainojami politiķu pieņemtie, bet neizskaidrotie liberālu imigrācijas politiku veicinošie lēmumi, ar kuru sekām vairākas Eiropas valstis cīnās vēl šodien. Līdzīgi notika ar pašpārliecinātajiem britu konservatīvajiem, kas nevēlējās pietiekamu uzmanību veltīt savai tautai, skaidrojot kopīgās Eiropas vērtības un nepieciešamību turpināt dzīvi Eiropas Savienībā. Tā rezultātā 2016. gada Jāņu rītā Eiropa un visa pasaule pamodās Breksita rēga ēnā un tagad jau ceturto gadu cīnās ar seku sakopšanu.

Tāpēc Eiropas politiķiem vairāk nekā jebkad agrāk būs jāapzinās, ka nepietiekama savu lēmumu skaidrošana un to saistīšana ar sabiedrības vajadzībām var novest ne tikai pie ES un kontinenta šķelšanās, bet arī pie daudz skumjākām sekām. Optimistiski raugoties, vēsture gan ir apliecinājusi sabiedrības spējas pēc aukstas ūdens šalts saņemties, izdarīt secinājumus un pieņemt pareizos lēmumus. Tā pēc Breksita un ASV prezidenta vēlēšanu šoka kā pozitīvs pro-Eiropas reālisma perspektīvas vēstījums nāca vēlēšanu rezultāti Nīderlandē 2017. gada martā, kad oranžās zemes vēlētāji teica pārliecinošu “jā” esošajam premjerministram Markam Ritem no centriski labējās Tautas partijas brīvībai un demokrātijai (VVD), sarūgtinot lielas cerības lolojušo populistu, Brīvības partijas politiķi Gērtu Vildersu. Neilgi pēc tam, 2017. gada maijā, pasaule aizturēja elpu, kad Francijā notika prezidenta vēlēšanu fināls starp vēlāk uzvaru guvušo Emanuelu Makronu un Nacionālās frontes populisti Marinu Lepēnu. Viva la Europe! Tomēr šiem notikumiem nevajadzētu ļaut atslābināties Eiropas politikas veidotājiem.



Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.