Laikraksts Kurzemnieks

Diskusijā piedalījās:

• Andis Araks, Latvijas Tirdzniecības un Rrūpniecības kameras Kurzemes reģiona padomes priekšsēdis,
• Imants Breidaks, portāla ManaBalss.lv vadītājs,
• Arnis Kaktiņš, pētījumu centra SKDS direktors,
• Skaidrīte Lasmane, Latvijas Universitātes Sociālo un politisko pētījumu institūta vadošā pētniece,
• Mārtiņš Kaprāns, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks.

Sarunu vadīja žurnāliste, politiķe Sarmīte Ēlerte.

Valsts prezidenta amatam izvirzīts Eiropas Tiesas tiesnesis Egils Levits, Latvijas tiesībsargs Juris Jansons un Saeimas deputāts Didzis Šmits. Šīs būs pirmās vēlēšanas, kurās deputāti par Valsts prezidentu balsos atklāti.



ATKĀPE VĒSTURĒ

Sarunas vadītāja Sarmīte Ēlerte sāka ar atkāpi vēsturē, lai parādītu, kā sabiedrība spējusi prezidenta izvēli ietekmēt. Guntis Ulmanis kā pirmais Valsts prezidents pēc neatkarības atjaunošanas 1993. gadā ievēlēts vienlaikus ar valdību. Tolaik koalīcijā bija Latvijas ceļš (LC) un Zemnieku savienība. LC uzskatīja, ka prezidents ir mazāk ietekmīgs par finanšu ministru, tādēļ šo posteni atdeva zemniekiem. 1996. gada vēlēšanās bija četri kandidāti, arī Alfrēds Rubiks, kurš atradās cietumā. G.Ulmanis ievēlēts atkārtoti, viņš bija arī laikraksta Diena aptaujas līderis. 1998. gadā, kad ievēlēta Vaira Vīķe-Freiberga, sacentās pieci kandidāti. Latvijas inteliģence V.Vīķes-Freibergas atbalstam rakstīja vēstuli. Tālākos notikumus nozīmīgi, bet lēni ietekmēja Valda Zatlera ievēlēšana. Sabiedrība ļoti asi bija pret, uzzinot, ka šis kandidāts atrasts zoodārzā: cilvēki pulcējās pie Saeimas nama, svilpa. V.Zatlers visu prezidentūru dzīvoja ar šo nolemtību, kaut patiesībā izdarīja daudz vērtīga.

Pirmās nopietnās debates par kandidātiem sākās, kad V.Zatleru pieveica Andris Bērziņš. Patlaban laiks no brīža, kad kandidāti tiek izvirzīti, līdz brīdim, kad par viņiem balso Saeima, ir pagarināts. Sabiedrība ieguvusi divas trīs nedēļas, lai izteiktos. Otrais sasniegums – prezidenta vēlēšanas ir atklātas. Pēc A.Bērziņa un Raimonda Vējoņa ievēlēšanas deputāti meloja – balsu skaits nesaskanēja ar vārdiem pēc tam.

Februārī biedrība Par izcilu Latvijas Valsts prezidentu nāca klajā ar 160 cilvēku parakstītu vēstuli, kurā definēts, kādu prezidentu viņi vēlētos, un izteica atbalstu Egilam Levitam. „Lai arī lēnām, sabiedrība politiķus tomēr var ietekmēt,” secināja S.Ēlerte.


50 PRET 50

Anda Araka pārliecība: 50% izvēles jābūt balsstiesīgajiem iedzīvotājiem, 50% – politiķiem, turklāt pirmajai atlasei jābūt iedzīvotāju ziņā. „Piemēram, ja tautas vēlētie pārstāvji trīs reizēs nespēj par kandidātu vienoties, atlaižam Saeimu,” A.Araks bija strikts. Imants Breidaks atgādināja, ka pirms četriem gadiem, portālā Manabalss.lv iedzīvotājiem balsojot par prezidenta kandidātiem, viņu izvēle ar Saeimas viedokli nesaskanēja. „Tās pilnvaras, kādas ir Valsts prezidentam, ļauj viņam būt izcilam, ietekmīgam un jēgpilnam. Vienlaikus daudz atkarīgs no personības spējām, oratora prasmēm. Divu miljonu iedzīvotāju valsts, salīdzinot, piemēram, ar ASV, militārajā ziņā un ekonomikā ir salīdzināmas, bet tajā brīdī, kad ir valstu līderu sanāksme, Latvijas Republikas prezidentam jāspēj ar ASV prezidentu runāt kā līdzīgam ar līdzīgu,” teica I.Breidaks.


SISTĒMA NESTRĀDĀ

Arnis Kaktiņš uzskatīja: „Ja gribam reprezentatīvu prezidentu, tam jābūt tautas vēlētam godīgās un atklātās vēlēšanās. Bet es šeit redzu problēmas. Mūsu valstī ir parlamentārā demokrātija, kas nosaka prezidenta kompetences. Ir noteikta loģika, ko Satversmes tēvi ļoti atbildīgi salāgojuši. Mūsu Satversme tiek saukta par teju ideālāko pasaulē. Ieviešot tautas vēlētu prezidentu, loģika saka, ka pilnvaru sadalījums jāmaina. Ja sākam to pārdalīt, tad būtiski sākam pārveidot Satversmi. Mēs ievēlam 100 labākos un cienīgākos, viņi – prezidentu. Tomēr tas kaut kā nestrādā. No kura gala un kas sistēmā labojams, man nav skaidrs.”

Mārtiņš Kaprāns iebilda, ka lielāku sabiedrības iesaisti pašreiz neredz: „Problēma ir koalīcijas kvalitātē – lai aiz muguras nenotiek blakus darījumi. Diemžēl koalīcijā ir viena partija, kuras fragmentācijas dēļ konsensu veidot varētu būt grūti.”


KĀDAM JĀBŪT

Skaidrīte Lasmane uzsvēra, ka prezidents nav pats par sevi – tam jābūt cilvēkam Latvijai, tādēļ būtiski apzināties, kāds šobrīd vajadzīgs, bet ļaut vēlēt tautai pagaidām esot riskanti. M.Kaprāns demokrātijas paplašināšanai piedāvāja izvēlē iesaistīt pašvaldības, bet A.Kaktiņš oponēja: „Var jau pieņemt – ja to darīsim kolektīvi, rezultāts būs vislabākais, tomēr risks pastāv. Bet tas mums nav vajadzīgs.”

Diskutētāji sauca īpašības, kādas prezidentam vajadzīgas: viņam jābūt ar labu reputāciju, harizmātiskam, ar autoritāti gan latviešu, gan krievu auditorijā, tādam, kurš spēj Latviju saturēt visā tās daudzveidībā, bet kurš ir arī ievērojams ārzemēs. Izskanēja atziņa, ka mums trūkst pravieša. A.Araks izteica vēlmi: prezidentam jābūt tādam, lai mums un nākamajām paaudzēm būtu lepnums. I.Breidaks rezumēja: „Man ir vienalga, ko ievēl, bet nav vienalga, ko tas nesīs Latvijai.”