Laikraksts Kurzemnieks

Arī dienā, kad notiek saruna, Toms pēc treniņa Rīgā jau paspējis aizskriet uz Murjāņiem un divās stundās dīķī dabūt piecus līņus: „Vispār gribēju noķert karpu, bet arī šis loms ir normāls.” Tomam tāpat kā brālim Jānim un tētim Andrim Šmēdiņiem makšķerēšana ir vaļasprieks.

Toms sevi dēvē par pusprofesionālu volejbolistu, jo spēlē tikai vasarā un šogad kopā ar Haraldu Regžu. Abi bijuši četrzvaigžņu turnīros Čehijā un Polijā. „Kvalifikācijā zaudējām, un mums turnīrs bija beidzies. Nu dosimies uz vienzvaigžņu turnīru Horvātijā, kur esam izlikti ar pirmo numuru,” stāsta T.Šmēdiņš, kurš rudenī un ziemā Rīgā un Ventspilī volejbolā trenē bērnus.




Kur tev vislabāk patīk makšķerēt?
Lielākoties to daru Ventā, bet visvairāk mēģinu noķert zandartus. Pavasarī pie Pārventas estrādes ķeram vimbas. Tāpat brekšus rudenī un arī pavasarī, bet tad tas ir īss laiks – nedēļu vai divas, jo pēc tam tie iet nārstā. Mums ir sava laiva, motors, piekabe. Kad atbraucam šeit, sagatavojamies un agri no rīta vai vēlu vakarā atkarībā no tā, kad esam Kuldīgā ieradušies, dodamies makšķerēt. Visvairāk Ventā tajā vietā, kas ir uz Vārves pusi, tuvāk Ventspilij.

Vai esi sarūpējis ekipējumu?
Man jau tikai divas makšķerītes ir. Tētim un brālim ir pilns ar dažādiem kātiem un citiem pričendāļiem.

Kāds bijis lielākais loms?
Pagājušogad, kad kopā ar draugu Ventā bijām uz karpām. Noķēru divas, viena svēra ap septiņiem kilogramiem.

Vai makšķerē arī ziemā?
Nē, zemledus makšķerēšana nav priekš manis – negribas laukā salt. Pirms vairākiem gadiem, kad klasisko volejbolu spēlēju Somijā, izmantoju iespēju makšķerēt mīnus 5–10 grādos.

Vai gadās arī kāds piedzīvojums?
Kā citiem, kad, aizbraucot makšķerēt, tie ar visām pekelēm pārkrīt pāri laivas malai, man nav gadījies. Taču pa interesantam gadījumam ir bijis. Šogad pirmo reizi mēģināju ķert lašus. Beigās tas izvērtās par ekstrēmu piedzīvojumu. Ar mazo kuteri, kuram ir sešas astoņas vietas, braucām jūrā. Bija lieli viļņi. Domāju, ka jūras slimības man nav, bet es trīs reizes vēmu…, un
noķērām trīs zivis. Smējāmies, ka man vajadzēja zivis pabarot vairākas reizes… Vēl pirms gadiem Jūrkalnē no krasta ķērām garās, tievās vējazivis. Pa četriem noķērām kādas 100. Bet loms jau jāuznes krastā pie automašīnas – grūti, jo nesamais izrādījās diezgan smags. Reiz no Raņķiem, ar laivu 10–15 km laižoties lejā pa Ventu, noķēru 1,75 kg sapalu. To var uzskatīt par vienu no trofejām, jo grūti noķert un parasti tas ir mazs. Nākamajā dienā brālis man ielika, jo noķēra par 90 g smagāku – 1,84 kg.

Vai esi makšķerējis arī citās valstīs?
Biju Argentīnā, bet mūsu kompānijai neizdevās atrast nevienu, kas vestu makšķerēt. Ēģiptē pa sešiem noīrējām laivu, gribējām noķert tunci. Beigās bija liela vilšanās – nebija īstā ekipējuma. Džeki ar harpūnām nira lejā, nošāva karpai līdzīgu zivi. Viņi domāja, ka būsim priecīgi, bet tas gandarījumu nesagādāja, jo bijām iecerējuši pie loma tikt paši. Vēl Somijā esmu makšķerējis no laivas. Noķēru piecas sešas līdakas. Izrādījās, ka tās somi neuzskata par ņemamām zivīm, pēc viņu domām – jāmet krūmos, jo der tikai lapsām. Viņu izpratnē zivis ir taimiņi, foreles un laši.

Vai tu zivis arī ēd?
Agrāk tikai makšķerēju. Ceptas zivis neēdu, tikai kūpinātas. Tāpat man patīk sēņot, bet pats sēnes neēdu. Toties tagad zivis man garšo! Ēdu gan ceptas, gan lasi uz maizītēm. Kad esam noķēruši vimbas, brekšus vai karpas, dārzā nokūpinām. Tētis ir galvenais ķidātājs – viņš tā piešāvies, ka ar brāli tik spējam kurināt kūpinātavu, sagriezt ķiplociņus, uzbērt ķimenītes un likt krāsnī iekšā.