Laikraksts Kurzemnieks

Agrāk dzīvojis Rīgā un sapņojis par lauku māju, līdz Nīkrāces pagastā atradis īpašumu ar aizaugušiem dīķiem un dzirnavām. 2008. gadā sācis mājas atjaunošanu, cīņu ar bebru kolonijām un dīķu rakšanu. 2010. gadā saimniecība bija gatava dzīvošanai.

Olafs skaidro, ka ne tik daudz tirgo zivis, cik piedāvā makšķerēt trijos dīķos, kuros var ķert foreles, karpas, stores un Koi karpas. „Mēs uz tirgiem nebraukājam un zivis nevedam, jo mums brauc klāt no restorāniem. Zivju mazuļus pērkam tikai no pazīstamām firmām Rīgā.” Dīķu uzturēšanai stabils pamats ir laba pārtika to iemītniekiem un ūdenskrātuvju ravēšana, lai tās neaizaugtu un lai zivīm nebūtu dūņu un zāļu piegaršas.


PĀRSTEIDZOŠIE ANALĪŽU REZULTĀTI

Pirms īpašuma iegādes O.Skuja uztaisījis analīzes avotu un dīķu ūdenim. Atbildes pārsteigušas – dīķu ūdens izrādījies tīrāks nekā avotos tekošais, tāpēc analīzes taisītas atkārtoti, bet rezultāti tādi paši. „Dīķa ūdeni uzreiz var lietot, jo tas pats attīrās ar zālēm un fotosintēzi. Avotos caur gruntsūdeņiem ir pesticīdu un vēl visādu labumu klātbūtne. Avotu ūdeni sauc par
mirušu, jo tajā nav skābekļa. Ja kāds saka, ka viņam dīķī ir avoti un var audzēt foreles, tas vēl neko nenozīmē. Ja ūdens ir auksts, tad labi, bet no zemes tas nāk bez skābekļa, un tāds zivīm neder. Tāds jāpalaiž pa akmeņiem, lai dabūtu skābekli. Mana dīķa ūdeni var dzert un no tā vārīt zupu. To es arī daru! Strādnieki sākumā neticēja, bet, kad redzēja, ka otrā dienā vēl staigāju, arī sāka lietot.” (Smejas.)


APDRAUDĒJUMI, AR KURIEM JĀRĒĶINĀS

Foreles grūti uzturēt, jo tām vajadzīga noteikta temperatūra. Kolīdz ūdens pārsniedz 23 grādus, tā zivis iet bojā. „Esmu niris ar akvalangu un daudz ko padziļinājis, racis caurules, lai nodrošinātu forelēm atbilstošu temperatūru, kas ir 18–20 grādi. Zivīm jānodrošina cauri tekošs ūdens, lai pietiktu skābeklis.”

Kā vēl vienu apdraudējumu Olafs min vanagus un ūdrus, kas kāro zivis, ir arī slimības. Tā kā šie ir ekoloģiskie dīķi, ķīmija netiek lietota. „Braucam pa dīķi ar maskām un beram nedzēsto kaļķi. Pēc tam sāp acis un miesa ir jēla, bet neko nevar darīt, jo ķīmiju es neatzīstu. Grēks būtu ko tādu lietot un pēc tam laist makšķerniekus. Zivs ir tāda pati kā cilvēks, tāpēc man viss ir brīvā dabā, jo te tā dabū gliemezīti, zālīti, grants gabaliņu, kas kuņģim vajadzīgs, kaut kur parīvējas, tā dzīvojot brīvi, nevis slēgtā telpā, kur atkarīga no saimnieka dotās barības.” Obligāti ir dīķus ravēt, tas jādara augusta beigās, lai zāles nesaaug atpakaļ. Uz laiku tiek ņemti palīgi, kas ar akvalangu un speciālu grābekli nezāles izrauj.

Jautāts par karstumu, Olafs skaidro, ka tas forelēm visbīstamākais. Dīķos tiek mērīta temperatūra, un, ja ir par siltu, tiek rauti ārā dēļi, lai ūdens līmeni celtu un neļautu dīķim uzsilt. Siltā laikā tas jāuzrauga nepārtraukti. Ziemā problēmu nav, jo ir liela caurtece. Ledus var būt 3 m, bet ūdens nāk mutuļodams un dabū skābekli. „Pagājusī vasara forelēm bija ideāla. Šī ir grūta, jo tās nebarojas un ir ilgāks laiks, kamēr svaru dabū klāt. Zivis barojas komforta temperatūrā – 20 grādos; ja ir augstāka, tās kļūst gurdenas.”


DRAUDZĪGAS SUGAS

Olafs iesaka karpas ar forelēm kopā neturēt, turpretī foreles ar storēm var, jo tām mute atrodas apakšā un to, ko nenoēd forele, apēd store. Savukārt foreles no grunts barību neņem. Tā kā storēm mute ir apakšā, tās neko citu nevar apēst kā vien to, kas pie grunts, tāpēc, lai dīķis būtu tīrs, ir vērts uz vienu ņemt piecas stores. Zivis tiek barotas ar ekoloģiskiem graudiem. Forelēm ir speciāla barība, neko citu tām nevar dot, jo no gaļas un maizes tās mirst. Karpa gan ēdot visu, ko dod, pat zemenes un šokolādes gabaliņus.


GAIDA BAROTĀJU

„Es par zivīm interesējos no brīža, kad man radās apziņa. Dzīvoju laukos, makšķerēju un pazinu visas sugas. Kopš man ir dīķi, makšķerēt nepatīk, jo žēl zivju.” Olafa dīķos ir liels zivju blīvums – četras tonnas uz trim hektāriem. Viņš izstrādājis režīmu, ka tās tiek barotas deviņos vakarā: „Kad pienāk vakars, zivis bāž laukā galvas un gaida. Es tā daru jau desmit gadus, tāpēc tās pieradušas, no tāluma pazīst manus soļus un lec gaisā.”



OLAFS IESAKA
„Visgardākā zivs ir pareizi kūpināta. Izvirtības ar apelsīniem atņem patieso garšu. Vajag nevis Vegetu, bet gan sāli, piparus un ķiploku. Foreli vispār grēks cept, jo tā jāēd jēla, mazsālīta: jānotīra, jāizgriež fileja, jāapber ar sāli, pipariem, eļļu un otrā dienā uz baltmaizes virsū. Tad ir eleganti!”