Laikraksts Kurzemnieks

GANDRĪZ REKORDS

Atgriežoties mājās, Artis savu zivi nosvēris un paskatījies, kādi ir izmakšķerēto zivju rekordi. Latvijas Makšķerēšanas sporta federācijas mājaslapā norādīts, ka 2009. gadā Alberta dīķos uz makšķerāķa nonācis 3,2 kg smags līnis, kas bijis lielākais līdz 2014. gadam fiksētais, līdz kādam makšķerniekam paveicies ar 3,8 kg smagu šīs pašas sugas zivi. „Sapratu, ka mans loms tuvinās Latvijas rekordiem,” priecīgi stāsta Artis.

Tūlīt aiz muzicēšanas grupā Rumbas kvartets makšķerēšana Artim esot otrs lielākais vaļasprieks. Gan ziemā, gan vasarā laiks tam atvēlēts bieži, jo tā esot iespēja būt klusumā un mierā, padomāt, izbaudīt dabas burvību. Skats upmalā gan vienmēr neesot patīkams, tādēļ jau ierasti tiek līdzi ņemti divi maisiņi: viens zivīm, otrs citu atstātajiem atkritumiem – čipsu pakām, alus bundžām.

Makšķerēšana Artim esot laba atslodze, bet pa retam, kā šoreiz, vaļasprieks sagādājot īpaša gandarījuma brīžus: „Pirms diviem gadiem jau trāpījās ļoti labs loms. Vilgāles ezerā sēdēju uz brekšiem, bet noķēru vairāk nekā 7 kg smagu līdaku. Šogad atkal uzspīdēja laime. Pēc darba nolēmu pamakšķerēt brekšus un vimbas sev zināmā vietā, bet, tā kā tur jau stāvēja vīri ar makšķerēm, pa Ventu uz augšu atradu citu, sev nezināmu vietu. Iekārtojos un pāris stundu ar fīdermakšķeri gaidīju copi. Neesmu spiningotājs – pēdējos astoņus gadus makšķerēju tikai ar ēsmu.”


LAIME KĀ PIRMAJĀ RANDIŅĀ

„Divās stundās pieķērās kāda maza raudiņa un breksītis. Venta tajā vakarā bija tāda dzīvīga. Ūdens ļoti silts – burtiski vārījās, zivtiņas barojās, apetīte laba. Metās jau krēsla, kad nodomāju – jābrauc mājās, šī tāpat nav īstā makšķervieta, jo nekāds loms neķeras. Bet barība vēl bija, iemetu pēdējo reizi un sāku krāmēt mantas. Pēkšņi redzu, ka pa makšķeri ir uzsitiens. Tam, protams, sekoja piecirtiens. Pēc tā vēl nevarēju saprast: nāk zivs, nenāk, vai āķis kaut kur aizķēries. Bet tad jutu, ka sāk staigāt, un sapratu, ka galā ir kas liels.

Pirmā doma: līdaciņa paķērusi. Man ir viegla makšķere, kas lielām zivīm nav domāta, un plāna pavadiņa, tādēļ jārīkojas uzmanīgi, lai nepārtrūktu. Pastrādāju ar spoles bremzi, lai zivtiņai ir arī atkāpšanās ceļš un tā nenorautos, un pēc 15 minūtēm jau biju piemānījis to tuvāk krastam. Kad redzēju, kā novizuļo zivs zelta sāns, nodomāju, ka karpa. Ventā tās ir. Zinu vīrus, kuri uz tām specializējas. Piemānīju zivi vēl tuvāk krastam un sapratu, ka galā ir līnis. Pirmais manā mūžā! Tas nav dīķis, kurā tas mākslīgi audzēts, bet upe, kurā zivtiņa augusi savvaļā. Krāmējot mantas, zivju uztveramo tīkliņu biju salicis, tādēļ ar vienu roku turēju makšķeri, ar otru bija jāatver tīkliņš. Adrenalīns ne pa jokam, bet, kad zivs jau bija krastā, prieks milzīgs! Galva griezās no laimes kā pirmajā randiņā, bet apkārt neviena, ar ko priekā dalīties. Ātri sazvanīju sievu, lai pateiktu, ka esmu izmakšķerējis tādu lielisku zivi,” laimīgs stāsta Artis.