Laikraksts Kurzemnieks

Viss noticis neilgi pirms Jāņiem. Kādam saimniekam bijusi paredzēta kārtīga svinēšana, jo ciemos pieteicies brangs pulks attālu radu, ar kuriem tas sen neesot ticies un kuri savā turībā esot gana lielīgi. Sācis domāt, ko lai ceļ galdā, lai radus pārsteigtu. Viss jau bijis labi, izņemot ideju, ka cienastā ļoti labi iederētos kūpinātas karpas. It kā jau varētu nopirkt, bet nav gribējies par zivīm izdot bargu naudu. Par laimi, satikts paziņa, kurš teicies pazīstam kādu vīru, kuram esot paliels dīķis, tajā – brangas karpas, bet, tā kā dīķa īpašniekam ir tuvas attiecības ar zaļo pūķi, par dīķa uzturēšanu un zivīm viņam esot maza daļa. Par vienu šņabja pudeli visu varēšot sarunāt.
Tā arī notiek. Aizbraukuši un lūkojuši, kas dīķī ar karpām notiek. Jā, ir. Saulītē labi redzams, kā tās pa ūdens virsmu ņemas, dažs labs eksemplārs, kā tautā saka, ir kā brangs suķis. Labi. Vīri sameklē kārtīgu tīklu un airē iekšā dīķī. Ieliek tīklu, bet no rīta slinkums braukt pēc loma. Sākuši štukot, kā lai karpas piespiež ātri skriet tīklā iekšā. Izdomājuši. Airēs ar savu padomijas laikos ražoto pūšļa laivu, klapēs pa ūdeni ar airiem un baidīs zivis tīkla virzienā. Sacīts – darīts. Abi ieairē zālēs, kuru priekšā novilkts tīkls. Sāk dauzīt pa ūdeni un redz, kā zivju bars tiešām metas peldēt tīklā. Vīri jau sāk priecāties, jo pamana, ka arī zvejas rīks sašūpojas, tas nozīmē, ka karpas tajā ieskrējušas. Bet te biedētāji redz, ka karpu bars pēkšņi mainījis virzienu un baisā ātrumā peld uz viņu pusi. Kad teju pa pašu ūdens virsmu zivis sasniegušas laivu, tajā sēdošajiem tās esot pamatīgi nozilinājušas dibenu, jo abi sēdējuši uz gumijas grīdas – nekādu soliņu nav bijis. Turklāt tā, ka abi sazvārojušies un attapušies līdz padusēm ūdenī. Nekas cits nav atlicis, kā šķendējoties līst no ūdens laukā un vilkt līdzi laivu. Kā vēsta stāsta nobeigums, vīri pēc loma tomēr atbraukuši nākamās dienas rītā, un Līgo svētku galdu tomēr rotājis pāris svaigi kūpinātu un gaužām gardu karpu.