2020. gada 5. augustā, 15:00
Tas bija tais laikos, par kuriem dažkārt teic, ka zāle bija zaļāka un odu bijis mazāk. Reiz kāds pazīstams vīriņš uzaicināja mūs, puišeļus, līdzi uz sev vien zināmu vietu, uz kuru viņš regulāri brauca vēžot. Par viņa varoņdarbiem bijām saklausījušies gana daudz un nolēmām, ka jāizmanto izdevība un jālaiž līdzi. Mātēm pret solījumu, ka mājās tiks atvesti vēži, tika izdīkta atļauja, lai laiž puikas nakts piedzīvojumos.
Pienāk vakars, paziņa atbrauc ar savu žigulīti, un laižam. Uz kuru pusi braucām, neatminos, jo, sēžot aizmugures beņķī, savā starpā čalojām un tam nepievērsām uzmanību. Nonākuši galā, ieraugām, ka esam pie paliela ezera. Vīrelis ceļ laukā no auto bagāžnieka spaini, pāris pašvakus lukturīšus un dodas ezera virzienā. Mēs, puikas, kā cālēni nopakaļus. Piegājis pie ūdens, vīrs uzvelk garos gumijas zābakus, ņem spaini un brien iekšā. Lukturīšu gaismā redzam, ka viņš turpat pie krasta ik pa brīdim pieliecas un izceļ pa kādam vēzim. Apstaigājis brīvo ūdeni, viņš sāk pārbaudīt alas, bāzdams tajās roku. Tas mums no malas liekas gana bīstami, jo dažs labs vēzis, kuru viņš mums atrādīja, ir ar tāda izmēra spīlēm! Ja tāds saķers pirkstu, tas būs nost kā špicka! Vīrs, juzdams, ka mēs tādi bailīgi, sāk mūs vilkt uz zoba, sakot, lai tik brienot ūdenī un velkot tos vēžus laukā. Neesot jau nemaz tik knaibīgi, un, ja kāds arī ieķer pirkstā, nav tik traki. Mēs neticīgi skatāmies, klausāmies, bet ūdenī nekāpjam. Vīrelis ūsās spurdz un nosaka: „Ko baidās? Skatās, kā jādar’!” Pēc sacītā viņš apņēmības pilns brien uz vietu, kuru vēl nav pārbaudījis. Mēs gar krastu līdzi. Vīrelis iebāž roku ūdenī un izvelk pamatīgu eksemplāru. „Redz, kā vaig’!” viņš nosaka un dodas tālāk. Atkal rokas bāziens ūdenī, caps, un kārtējais makanais vēzis rokā. „Nu, ko es teic’? I takš viegl’!” izsaucas vīrs. Pēc šī triumfiālā izsauciena kaut kas tomēr noiet greizi, un vēzis, kurš atrodas ķērāja rokās, tomēr pamanās kaut kā izlocīties un ar vienu no pamatīgajām spīlēm ieķerties gūstītāja mazajā pirkstiņā. No vīra mutes atskan tāds bļāviens, ka tā jaudu un skaņas diapazonu apskaustu katrs riestojošais briedis, jo pat zaros nakšņojošie putni paceļas spārnos. Bet tas bija tikai sākums! Spīles kniebiens laikam jau ir tik maktens, ka vīrs sāk pamatīgi purināt roku, tad, acīm redzot tumsā nepamanījis ūdenī akmeni vai zaru, sašūpojas un noliekas vēkšpēdus tā, ka šļakatas iet pa gaisu. Loģiski, ka arī spainis ar saķertajiem vēžiem ielido turpat un nogrimst. Labi, ka viss notiek seklā vietā un vēžotājam ātri vien izdodas uzstutēties kājās. Kārtīgi nošķendējies, viņš paņem no mums vienu lukturīti, jo viņējais, iekrītot ūdenī, nodziest kā svece vētrā, un ņemas ātri lasīt atpakaļ spainī pamukušos vēžus. Te pēkšņi atkal atskan tāds bļāviens, ka nu jau riestojošie brieži, kā tautā saka, aiziet maliņā un nervozi uzpīpo. Redzam, ka spainis atkal aiziet pa gaisu, vīrs metas uz krastu. Nonācis sausumā, šis mudīgi rauj nost zābakus un ķer pie ciskas. Kā izrādās, neveiksmīgā kritiena un pirmreizējā spaiņa pa gaisu aizlidošanas laikā viens no vēžiem ir nonācis aiz garā gumijas zābaka un, sajuzdams, ka ir nebrīvē, licis lietā savas spīles. Tieši sāpīgākajā vietā kājas mugurpusē. Atbrīvojies no kniebēja, vīrelis izlej no apaviem ūdeni, velk tos kājas un iet uz auto pārvilkt slapjās drānas, nomierināties.
Nobeigumā jāpiebilst, ka atlikušajā nakts daļā vairs nekādi piedzīvojumi nenotiek, beigu beigās mūsu līdzpaņēmējs saņemas un, prātīgi bradājot pa ūdeni, pielasa pusi spaiņa, jo mūsu mātēm takš ir apsolīts.
Lūdzu autorizējies, lai komentētu.