Laikraksts Kurzemnieks

Latvijā ir lietas, ko cilvēki gadu no gada lūdz valsts vadītājiem, ir lietas, kas ir vitāli nepieciešamas, lai izdzīvotu un turpinātu dzīvot. Negribas atkal atkārtoties, bet medicīna karājas trauslā diegā jau sen, 33 tūkstoši pensionāru ar pensijām zem 150 eiro izdzīvo eksistenciāli pazemojošu dzīvi. Mums kā valstij par to būtu jākaunas, mums katram būtu jākaunas, ka neesam panākuši cilvēcīgas vecumdienas saviem vecākiem. Spēļu zāles cilvēki lūdz lai aiztaisa, lai dara kaut ko ātro kredītu postam. Lūdz, lai korupcijā vainīgie saņem sodu, lai tādējādi atgrieztos ticība, ka esam tiesiska valsts. Lai neliek birokrātiskus šķēršļus un ļauj strādāt mazajām un vidējām lauku saimniecībām, jo starp lielajiem lauksaimniekiem ir izveidojusies lielsaimnieku miljonāru alianse, kas daudzus likumus virza sev labvēlīgā gultnē. Lūdz, lai pārskata nodokļu politiku un samazina darba devēju nesamērīgi augstos nodokļus uz mazām un vidējām algām. Cilvēki lūdz, lai palielina neapliekamo minimumu, lai paliek vairāk naudas ikdienišķiem izdevumiem, kas visi tāpat ieies atpakaļ valsts budžetā. Par šīm un daudzām citām samilzušām problēmām mēs dzirdam ik dienu.

Bet tā vien šķiet, ka tautas ievēlētie deputāti, ar dažiem pozitīviem izņēmumiem, nesadzird cilvēkus – dažbrīd ciniski, citreiz pēc inerces, jo valstī valda absolūtas pretrunas. No vienas puses, nodrāztais “mums nav naudas” vai “naudas ir tik, cik ir”, bet, no otras puses, notiek “Dzīres mēra laikā”. Un politika veidota pēc principa “Aiz mums kaut vai ūdens plūdi”, jo bērni elitei ir aizbraukuši studēt pasaulē un diez vai Latvijā vairs atgriezīsies, līdz ar to ilgtspējīga Latvijas nākotne nav prioritāte. Kāda tur demogrāfijas problēma, par ko gadiem runā Ilmārs Mežs, kāda tur sociālā nevienlīdzība, par ko raksta Andris Šuvajevs. Ekonomika iet uz augšu, un vidējās algas jau sniedzas pāri tūkstotim. Protams, ka cilvēkiem sāp sirds, to dzirdot, un Latvijā netrūktu medmāsu, ja uz rokas varētu nopelnīt šo te izdaudzināto vidējo algu.

Savukārt ir lietas, ko mums uzspiež, neviens tās nav prasījis, neviens ar asarām acīs nav lūdzies. Pie tām es minēšu Mežaparka estrādes grandiozo 90 miljonu pārbūvi. Es nezinu nevienu, kurš ik pēc četru gadu koncerta, kas tautu parasti nostāda uz saviļņojuma augstākās pakāpes, teiktu, ka būtu bijis labāk, ja būtu bijušas miljoniem vērtas metāla jumta konstrukcijas ar membrānas pārklājumiem. Mums vēl nesen gribēja uzspiest trekno gadu ideju par 100 miljonu koncertzāles būvi uz AB dambja. Protams, ka koncertzāli vajag, un to nevajadzētu pamest novārtā, bet pieiet šai idejai no mūsdienīga skatupunkta. Tagad mums uzspiež 30 miljonu black box piebūvi Nacionālajam teātrim, un es nezinu cilvēku kopumu, kuri gadiem būtu lūgušies, rakstījuši rakstus un pierādījuši, ka šī piebūve ir tik vitāli svarīga. Kā teica viens no teātra profesionāļiem privātā sarunā: „Tur ir trīs zāles un ar tām pilnīgi pietiek.” Mums uzspiež Rīgas svētkus un salūtus ar grandiozām izmaksām, publiskajā transportā mums liek skatīties televīzijas ekrānos, bez kuriem noteikti varētu iztikt. Jau 1977. gadā ASV prezidents Džimijs Kārters izteicās, ka maksāt tādu nodokļu maksātāju naudu par valstsvīru eļļas gleznām fotogrāfiju laikmetā nav prātīgi. Bet mums uzspiež prezidenta Vējoņa portretu par 12 000 eiro (Ētiski būtu pašam Vējonim atteikties no tik dārgas gleznas), laikā, kad Reira vienīgais teikums ir „Mums nav naudas”. Ja tiešām tā ir, tad pierādām to, ka naudas nav ne pensionāriem un māsiņām, invalīdiem, audžuģimenēm, daļai valsts slimnīcu ārstu, universitāšu mācībspēkiem un citiem, ne kam citam. Ja jau naudas nav, tad nav, solidarizējamies visi un savelkam jostas, nedarām ikgadējo deputātu algu indeksāciju, piemēram, ja mēs to nevaram izdarīt visiem pārējiem. Esam viens par visiem un visi par vienu. Tikai tā varētu vairot ticību valstij. Es nevarētu iedomāties situāciju ģimenē, kur visi secina, ka tagad nevar tērēt, ir jāpadzīvo taupīgāk, bet viens no ģimenes locekļiem pēkšņi atnāk mājās Pradas kurpēs un izliekas, ka uz viņu šī kopīgā ģimenes problēma neattiecas.

Kāpēc cilvēkiem ir tik grūti tikt pie tā, ko viņiem tiešām vajag?

Tāpēc, ka, dodot to, ko cilvēkiem vajag, nevar nozagt, tad izjuktu viss korumpētais astoņkājis, apstātos iespējamā karteļa darbība, nedaudz paralizētos ierastās miljonāru dzīves, samazinātos ātro kredītu peļņa. Jo no algām un pensijām neko nevar nozagt, bet var nozagt no iepirkumiem, būvniecības, no likumiem, kas veidoti atsevišķiem cilvēku grupējumiem, jo partijām ir jāatstrādā lielo ziedojumu devējiem apsolītais, jo nezinu nevienu, kurš, saņemot vidējo algu, būtu spējīgs ziedot partijai 20 000 eiro. Tā ir šaura pilsoņu grupa, un diez vai viņi ir altruisti.

Paturpinot nedaudz par sociālo nevienlīdzību, domāju, ka daudzi nebija iedziļinājušies, ka par pensijas nieka grašu saņemšanu mājās veciem un slimiem pašiem ir jāmaksā. Labi, ka tas ir izgaismojies un pievērsis sabiedrības uzmanību. Ņemt nost tiem, kuriem jau tā ir vismazāk, ir nehumāni. Un VSAA direktores Ineses Šmitiņas teksts, ka viņa „vēlas savlaicīgi informēt par pakalpojuma maksas izmaiņām, lai iedzīvotāji varētu izvērtēt, vai 4,88 eiro ir „paceļama maksa” vai izdarīt izvēli par labu citam pensijas vai pabalsta saņemšanas veidam”, ir vienkārši cinisks, jo prasīt 38,2 tūkstošiem 80+ gadīgiem pensionāriem, kuri saņem pensiju ar piegādi mājās, izvērtēt situāciju ir pāri jebkādām morāles un empātijas normām.

Mums ir sociālās apdrošināšanas sistēma ar ļoti augstu 24% darba devēja likmi, bet sociālās garantijas ir jāizcīna pašam, vai tu vari vai ne. Nesen laukos palīdzējām kaimiņam nokārtot pasi un pieteikties maznodrošinātā statusam. Gadiem viņš bija dzīvojis bez jebkādiem dokumentiem, jo vienkārši nebija spējīgs pats to nokārtot. Ir jāsaprot, ka ir cilvēki, kurus, ja kāds neizvadās uz attiecīgajām iestādēm (un to ir vairāk), ne fiziski, jo ir sāpes, ne garīgi, ne arī materiāli to neizdarīs. Jo jautājumi, kādi tiek uzdoti, piemēram, kāda ir jūsu e-pasta adrese, cilvēkam, kuram ūdens 21. gadsimtā jānes no akas un kas ar 80. gadu mājas antenu par velti var skatīties tikai baltkrievu TV kanālus, ir tas pats, kas 80 gadus vecam pensionāram likt lietot kodu kalkulatoru. Mums ar cieņu jāizturas pret ikvienu Latvijas iedzīvotāju un valstiski jāņem vērā vecākā paaudze, kurai modernās tehnoloģijas nav un nekad arī nebūs pa spēkam apgūt. Savukārt tas, ka šāds cilvēks ir atstāts likteņa varā, un sociālā sistēma par viņa esamību šinī lauku rajonā nekad nav likusies ne zinis, ir pierādījums tam, ka esošā sistēma ir nepilnīga. Neiedziļināšanās līdzpilsoņu problēmās ir mūsu visliekākā problēma.

Par visām valstī notiekošajām netaisnībām mēs varētu protestēt, bet…

Pie kā ir novedusi 30 gadu neoliberālās politikas īstenošana Latvijā? Pie tā, ka esam viena no visnevienlīdzīgākajām valstīm Eiropas Savienībā un līdz ar to starp mums ir maz cilvēku, kuri būtu gatavi iesaistīties cīņā par labāku dzīvi lielākai iedzīvotāju daļai. Jo neoliberālisma brīvās tirgus ekonomikas rezultātā ir izveidojies milzīgs nabadzīgo cilvēku slānis, kuriem jāstrādā, lai kaut kā izdzīvotu, savukārt arodbiedrības, kam būtu jārūpējas par cilvēkiem, kuriem pašiem nav balss, ir vājas vai neeksistējošas. Neviens individuāli no šī nabadzīgā, es uzdrošinātos teikt, speciāli veidotā slāņa, valdībai neprotestēs, tikai ar savu aizbraukšanu samazinās iedzīvotāju skaitu, jo trūkst gan laika, gan zināšanu, kā to darīt, savukārt augšējam slānim viss ir labi. Pa vidu, iespējams, atrodas vēl kāds slānis, bet tas ir pārāk mazs, lai izietu ielās. Līdz ar to šādā situācijā ir viegli spekulēt ar domu gaitu: „Mums nav naudas jums, bet ir pietiekoši nauda mums.”

Bet „mums” tomēr ilgi nevarēs pastāvēt, jo esošā tuvredzīgā politika nav ilgtspējīga. Ar vien vairāk spēkus uzņem pilsoniskās alianses, jo cilvēki ir sapratuši, ka problēmu ir daudz, bet „viens nav cīnītājs” un, tikai apvienojoties, rodas spēks. Mums katram ir aktīvi jāiesaistās. Protams, ka daudziem no 90. gadu paaudzes ir skeleti skapjos, un cīnīties politiski nozīmētu publisku risku šos skeletus atklāt. Bet tā domājot, mēs varam palikt arī bez Latvijas un būt pēdējā paaudze, kura bauda Latvijas kultūru savā zemē, jo šinī brīdī ir sajūta, ka kļūstam par azartspēļu (mums 311 spēļu zāles, Zviedrijā 6 kazino, Somijā 16), alkohola tirdzniecības (ideja par alkohola tūrismu ir pazemojoša), kebabu (esam pasīvi noskatījušies, kā aizbrauc mūsu darbspējīgie iedzīvotāji un arvien lielākos apmēros importējam cilvēkus no valstīm, kuri ir gatavi strādāt par esošo samaksu), graudu un Monsanto rapšu lielvalsti, nedomājot par Latvijas dabu, ievedam sēklas, miglojam un izvedam izejmateriālus ar zemu pievienoto vērtību uz Āfriku.

Lai neļautu atsevišķām cilvēku grupām noteikt, kā dzīvos 90% Latvijas iedzīvotāju, mums katram ir jākļūst daudz aktīvākam, jo valdība un deputāti nav visu zinoši pārcilvēki. Pirms ievēlēšanas daudzi bija vieni no mums – kaimiņi, ģimenes draugi, līdzgaitnieki – daži iekļuva sarakstos pēdējā brīdī un par brīnumu tika arī ievēlēti. Līdz ar to mēs nevaram no viņiem prasīt iedziļināties visos jautājumos un mums ir jāpalīdz, jo izskatās, ka daudzi vienkārši nesaprot, daļa imitē savu atrašanos valdībā, savukārt citi dzīvo sabiedrībā, kur nav ne jausmas, kas ir vajadzīgs 90% Latvijas iedzīvotāju. Protams, ir arī darītāji, kuri strādā Latvijas tagadnes un mūsu bērnu nākotnes labā, un par tiem ir patiess prieks. Prieks, ka sāk kustēties augstākās izglītības jautājums, mums beidzot būs laikmetam atbilstoši vilcieni, būs jauna Jūrmalas šoseja, KNAB turpina šķetināt astoņkāji, prezidents ir zinošs, jo nav ievēlēts aizdurvē, un arī par Rietumos izglītota premjerministra darbību ir prieks. Beidzot ir sajūta, ka ūdens ir sakustējies, cilvēki ir modušies un pārmaiņas ir neapturamas, ja vien mēs sapratīsim, ka: „Valsts ir visu tās pilsoņu kopējā lieta, kopējā atbildība. Tāpēc katram pilsonim ir iespēja un, es gribētu teikt, pienākums piedalīties, iesaistīties savas valsts pārvaldīšanā” /E.Levits/.