Laikraksts Kurzemnieks

„TAS BIJA VIŅAS PAŠAS LĒMUMS”


Pirms trim gadiem vārmenieces Ineses Bražes māsa ar vīru aizbrauca strādāt Anglijā. 13 gadus vecā meita Beāte līdzi braukt atteicās, izvēloties palikt ar tanti un viņas trim dēliem. Tagad meitene mācās tehnikumā Saldū, bet pēc vidējās izglītības iegūšanas nolēmusi kļūt par juristi. Tante slavē, ka meitene ir mērķtiecīga.


KUPLĀ PULKĀ

Inese stāsta: „Man nav problēmu ne ar vienu no māsas vai brāļa bērniem. Man ir divas māsas un brālis – visi kopā esam liela un stipra ģimene. Brālim ir divi dēli, vecākajai māsai – divas meitas un dēls. Beātes vecākais brālis jau precējies, audzina meitu un dēliņu. Bet manai jaunākajai māsai decembrī būs pirmais bērniņš. Es audzinu trīs dēlus – 15, desmit un četrus gadus vecus.”

Jautāta, kādēļ tieši viņa uzņēmusies atbildību par māsasmeitu, sieviete atbild: „Tāpēc, ka esmu Latvijā un dzīvoju Vārmē, kur Beātei līdz 9. klasei bija skola un draugi. No māsas bērniem tikai vecākais dēls nav dzīvojis pie manis, bet bija laiks, kad te bija arī Beātes māsa.” I.Bražei neesot grūti saprasties ar pusaudžiem un jauniešiem – viņa saprot viņu vēlmes un vajadzības. Brāļa un māsas bērnus mīlot kā savējos.


BRAUC PROJĀM

Visa dzimta gadiem dzīvojusi dažu kilometru rādiusā. Tagad gan šķir lielāks attālums: „Jaunākā māsa dzīvo Liepājā. Bet brālis ir projām Holandē, brāļa sieva nesen atgriezās, jo gaida, kad vecākais dēls pabeigs 9. klasi. Tad arī viņi abi brauks prom, bet jaunākais puika vēl paliks šeit. Visu laiku viņi dzīvoja pie manas mammas, bet ir doma, ka arī brāļadēls paliks pie manis. Savukārt māsai Anglijā iepaticies – viņa tuvākajā laikā atpakaļ braukt negrasās.”


MAMMU NEAIZSTĀT

I.Braže turpina: „Beāte maniem puikām ir kā lielā māsa. Skumji bija tad, kad viņa aizgāja uz Saldu un tagad pa nedēļu nav mājās. To mēs visi izjūtam. Beāte domā kā pieaudzis cilvēks. Kad strādāju Saldū, no mājām projām biju pat padsmit stundas dienā. Beāte sakopa dzīvokli, nomazgāja traukus, pieskatīja jaunākos dēlus, visus pabaroja. Gan viņa ir atbalsts man, gan es viņai.”

Inese slavē, ka meitene ir prātīga, tomēr pirmais gads neesot bijis viegls – mammas pietrūcis. „Lai cik mīļa un laba es būtu, nekad viņu neaizstāšu. Bet nu jau pie situācijas pierasts. Beātei ir visas iespējas mammu un tēti brīvdienās apciemot, bet viņa negrib. Reizi gadā vasarā mamma atbrauc. Katru dienu sarakstāmies ģimenes vatsapa grupā, bieži sazvanāmies ar videozvanu. Es māsai zvanu vismaz reizes trīs nedēļā. Domāju, ka Beāte vēl biežāk. Vairāk pietrūkst fiziskā kontakta, ka mammu nevar apskaut. Bet, ja kaut kas uz sirds, mamma jebkurā brīdī ir sazvanāma.”


IZDZĪVO, NEVIS DZĪVO

Inese godīgi atzīst: ja viss būtu pēc viņas prāta, tad kopā ar dēliem arī viņa noteikti brauktu uz ārzemēm. „Latvijā ir jāizdzīvo, nevis jādzīvo. Manējie aizbrauca tieši naudas dēļ. Māsa pansionātā kopj vecos cilvēciņus. Brālis strādā pie augļiem, nu jau vada līniju. Pie mums, ja kādu darbu meklē, atrast var, bet visur maksā minimālo algu. Ja vēl pašai jābraukā ar savu mašīnu, degvielā vien ap 150 eiro mēnesī jāielej. Cik tad man paliks dzīvošanai – 150, 200 eiro?”

Šobrīd Inese slimo. Viņa strādājusi SIA EVBL Saldus vistā – tur tiek atkaulotas un dalītas vistas. Arī no Polijas, no kurienes vestajai gaļai atklāta salmoneloze. „Nezinu, kā tur būs: algas samazināja, darbiniekus atlaida. Padzirdēju, ka arī es pēc slimošanas tikšu atlaista. Bet nav jau tik traki – nebūs tas darbs, būs cits. Pie vistām gan pamatīgi sabojāju veselību, bet nopelnīt varēju labi. Galvenais ir strādāt ātri, jo maksā par sagatavotās gaļas daudzumu. Līdz tam pat nenojautu, kā var atkaulot vistu, – viss kā ar žileti nogriezts, paliek pliki kauli. Diezgan ātri visu iemācījos, māku strādāt ar visiem aparātiem. Vislabāk maksā par filejas izgriešanu. Uzdienēju tiktāl, ka četrās stundās varēju izgriezt septiņas kastes, kur katrā ir vismaz 30 kilogramu gaļas. Pat ceha priekšnieci aizstāju.”


PILNVARU IEGŪT NAV GRŪTI

Lai vecāku prombūtnes laikā Beāti varētu pārstāvēt, Inese bāriņtiesā kārtojusi pilnvaru. Tas neesot grūti. „Ar māsu aizgājām Kuldīgā uz bāriņtiesu, kur izteicām savas vēlmes. Protams, darbinieces atbrauca uz mājām apskatīt, kādos apstākļos dzīvojam. Man bija jāiet pie ārstiem, lai pierādītu, ka esmu vesela, jāsaņem psihiatra novērtējums, jādabū psihologa slēdziens. Psiholoģe man teica, ka es esot stipra sieviete. Tā laikam arī ir. Pilnvara ir uz gadu. Kad māsa vasarā atbrauc, tad pagarinām.”

-------------------------------------------------------------------------



SVARĪGA VISU IEINTERESĒTĪBA


Kuldīgas 2. vidusskolas direktore Guntra Buivida pedagoģes gaitās saskārusies gan ar labu, gan ne tik labu pieredzi, kad vecāki aizbrauc, bet bērni paliek.

Viņasprāt, ļoti būtiski, lai šādās situācijās visi izrāda ieinteresētību. Vispirms jau vecākiem būtu jāinformē skola – tad bērniem tiktu pievērsta īpaša uzmanība gan no klases audzinātāja, gan sociālā pedagoga puses.

„Tādi gadījumi, kad vecāki aizbrauc, bet bērnus atstāj, iet mazumā. Tagad pieaugušie cenšas viņus ņemt līdzi, jo tas bērnam psiholoģiski ir vieglāk. Vismaz no mūsu skolas aizbraucēju vairs nav pārāk daudz – gadā viens, divi. Ir gadījumi, kad arī atgriežas. Bet atceros, kas notika šī gadsimta sākumā, – tas bija briesmīgi! Bērni ļoti pārdzīvoja. Kādā Ziemassvētku koncertā audzēkņi izteica vēlēšanās, un viena meitenīte teica: „Mana viskarstākā vēlēšanās ir tā, lai vecāki atgriežas mājās. Lai mēs atkal būtu ģimene.”

Tagad mums viens bērns ir atstāts, un vecāki aizbraukuši neziņojot. Bet tas ir ļoti rets gadījums. Pirms vairākiem gadiem kāda meitenīte saslima, šķiet, ar anoreksiju. Ir tādi vecāki, kuri skrien uz priekšu un atpakaļ: izrauj bērnu no ierastās vides, aizved svešumā, kur viņš neiedzīvojas, tad vecāki atkal rauj ārā un ved atpakaļ. Tāpēc Ministru kabineta noteikumi paredz, ka uz ārzemēm aizvests bērns vēl gadu skaitās pie mums. Nesen kāda mamma ar plašu žestu bērnu izņēma, bet pēc diviem mēnešiem atgriezās.

Vienai meitenītei vecāki dzīvo Anglijā, bet viņa – šeit pie radiem. Šis gadījums ir labā pieredze, jo bērns sasparojies, kāpj kalnā – labi uzvedas un normāli mācās. Tā nebija, kamēr vecāki dzīvoja Latvijā. Viņas mamma, kad atbrauc mājās, vienmēr atnāk uz skolu, parunā ar audzinātāju, arī ar mani. Arī radinieki ir ciešā kontaktā ar skolu,” direktore priecājas.

------------------------------------------------------------------------


APRŪPES PILNVARAS PIEPRASA RETĀK


Pieprasījums bērnus nodot aprūpē tādēļ, ka vecāki izbrauc peļņā, pēdējā laikā samazinājies, secina Kuldīgas novada bāriņtiesas priekšsēdes vietniece Vija Astaševska.

Pētījuma, kādēļ tā notiek, gan nav: „Pieļaujam, ka bērnus vairāk ņem līdzi vai vispār cilvēki mazāk izbrauc. Ir novērots, ka tieši peļņā uz ārzemēm brauc viens no vecākiem, bet bērni paliek mājās ar otru. Starp paziņām zinu daudzus, kuri aizbrauc sezonas peļņā, strādā tādā darbā, kad pietiekami bieži var atbraukt uz Latviju. Tiešām priecājamies, ka tā.”

Ja uz laiku, kas ilgāks par trim mēnešiem, tomēr aizbrauc abi vecāki, bāriņtiesa katru aprūpētāju izvērtē: apskata sadzīves apstākļus, lūdz ārstu un psihiatra viedokli par veselības stāvokli, arī psihologa atzinumu, vai cilvēks izprot bērna vecumposmu. „Nododot aprūpē, nevienos normatīvajos aktos nav stingri pateikts, kas tieši jāprasa. No pieredzes dokumentus ļoti pietuvinām aizbildnības izvērtējumam, jo būtībā gan aizbildnis, gan aprūpētājs izpilda tās pašas funkcijas.”

Kuldīgas novada bāriņtiesas darbiniekiem nav nācies braukt uz ārzemēm, lai tiesā aizstāvētu mūsu bērnus, kas tur ģimenēm tiek atņemti, bet kopumā tā ir problēma. Piemēram, pagājušajā gadā Rīgas bāriņtiesas speciālisti devušies uz ārvalstīm Latvijas piederīgo intereses pārstāvēt četrās lietās, kopumā piedaloties vairāk nekā 25 tiesas sēdēs. Divos gadījumos bērnus izdevies atgūt.

Mūsu bāriņtiesai nācies vecākiem atņemtiem bērniem meklēt aizbildņus Latvijā. „Ārzemēs tiešām bērnu atņemšana notiek ļoti ātri. Ja vecāki brauc tikai peļņā, lai šeit dzēstu parādus, skaidrs, ka viņi strādā ilgas stundas, pēc kādu citu valstu likumiem bērnus atstājot novārtā. Tad arī pastāv risks, ka bērni tiek atstāti vieni, nav atsevišķas istabas. Domāju, ka šādos gadījumos mūsu vecāki uzreiz neriskē bērnus ņemt līdzi, kamēr nav iepazinuši visus noteikumus un iekārtojušies,” saka V.Astaševska.

Cita problēma, kas skar bāriņtiesas, rodas tad, ja ģimene ārzemēs izjūk. Viens no vecākiem bieži atgriežas mājās, bet abi ne vienmēr var vienoties, pie kā paliks bērni. Šādu lietu skaits 2017. gadā valstī tuvojās 300.









UZZIŅAI

Ja vecāki plāno pārcelties uz citu valsti ar bērnu
Detalizēti jāizpēta likumi, kuri regulē bērnu attiecības ar ģimeni un konkrēto valsti. Piemēram,
• Latvijā bērnu var atstāt vienu, sākot ar septiņiem gadiem,
• bet Lielbritānijā un Vācijā – ne jaunāku par 12 gadiem.

Ja vecāki nolēmuši doties uz ārzemēm peļņā un bērnu uz laiku atstāt Latvijā, tas jādara pareizi, brīdina bāriņtiesa.
• Ja nepilngadīgais ar vecvecākiem vai citiem radiem paliek līdz trīs mēnešiem, tad saskaņā ar Latvijas likumiem nekādi dokumenti nav jākārto. Lai palicēji var rīkoties bērna vārdā, pilnvaru uz trīs mēnešiem drošības pēc var nokārtot pie jebkura notāra. Ja bērnam vajadzēs medicīniskas manipulācijas, kuras bez nepilngadīgā vecākiem darīt nevar, šis dokuments ļaus parakstīt vienošanos.
• Ja bērns ar radiem paliek ilgāk par trīs mēnešiem, tad bez bāriņtiesas starpniecības iztikt nevar.
• Bērna nodošana aprūpē ar bāriņtiesas atzinumu vecāku tiesības uz viņu nekādi neierobežo. Šis dokuments apliecina, ka bērns dzīvo pie konkrēta cilvēka, kas par viņu uzņemas atbildību.
• Ja bērns ir patstāvīgs, spēj pats par sevi rūpēties un to pierādīt, tad no 16 gadu vecuma tiesa pusaudzi var atzīt par pilngadīgu.

-------------------------------------------------------------------------



VIEDOKĻI
Jolanta Hercenberga


Kā vērtējat situāciju, kad vecāki dzīvo un strādā ārzemēs, bet viņu bērnus Latvijā audzina radi?


Estere Megne, skolniece:
– Man nav zināmi konkrēti gadījumi, bet šķiet, ka bērniem vajadzētu braukt līdzi, jo pietrūkst vecāku, ja visi nedzīvo kopā. Katram gribas savus vecākus. Lai arī citā valstī, tomēr ģimene kopā.



Ieva Leimane, manikīre:
– Labāk, ja ģimene ir kopā vai nu citā valstī, vai te. Tas var notikt ar laiku, bet, kamēr viens no vecākiem citā valstī iekārtojas, otram vajadzētu būt kopā ar bērniem.



Inese Keiša, lietvede:
– Manu paziņu lokā nevienam tādas situācijas nav. Katrā ziņā es nevarētu bērnus atstāt pie radiem un pati aizbraukt, bet es netiesāju tos vecākus, kuri tā izdarījuši. Katram bijuši savi iemesli. Jāizvērtē, cik bērni veci, kādas ir attiecības ar vecvecākiem, pie kuriem atstāj. Katram jārīkojas atkarībā no situācijas.



Edgars Saliņš, traktorists:
– Nezinu tādus gadījumus. Bet domāju, ka bērniem labāk būt kopā ar vecākiem. Ja viņi brauc uz ārzemēm, bērni jāņem līdzi.



Krists Puzars, jumiķis:
– Man tāda situācija ir attālos rados. Vecāki regulāri brauca uz ārzemēm strādāt, daļēji dzīvoja arī Latvijā, bet bērni tikai šeit. Nu jau izauguši. Grūti teikt, ko viņi izdomās, kad beigs skolu, bet ticams, ka brauks uz ārzemēm pie vecākiem, kuri tur jau būs siltu vietiņu iekārtojuši. Latvijā jaunajiem sākt dzīvi ir grūti. Katrs pats savas laimes kalējs un dara, kā izdevīgāk.



Dzintra Turka, strādā valsts pārvaldē:
– Man rados, par laimi, nav. Es to vērtēju ļoti negatīvi. Uzskatu, ka vecākiem savi bērni jāaudzina pašiem un to nevar izdarīt ne vecvecāki, ne krustmātes, ne tantes. Ģimene ir pilnvērtīga tad, ja tur ir māte, tēvs un bērni.