Aizvērt

Kā laukos klājas vientuļiem un veciem cilvēkiem

2019. gada 9. oktobrī, 00:00
Raksta autors: Jolanta Hercenberga
Kā laukos klājas vientuļiem un veciem cilvēkiem
Imants Goža ar dzīvi "Būvmeistaros" ir apmierināts. Labākais sarunu biedrs esot viņa suns, bet pa retam Imants aizbrauc uz veikalu Snēpeles centrā parunāties ar cilvēkiem.
Foto: Lāsma Reimane
Dažādi ir likteņstāsti cilvēkiem, kuri dzīvo attālos lauku apvidos un sastopas ar sociālām, tiesiskām, drošības, veselības un citām problēmām. Īpaši grūti ir vientuļiem un veciem ļaudīm. Šoreiz braucām lūkoties, kā klājas viņiem.
KATRAM SAVĀS MĀJĀS VISLABĀK

Kuldīgas novada Snēpeles pagastā pāris kilometru viens no otra trīs lauku mājās dzīvo trīs vientuļi, gados vecāki vīrieši. Lai arī sadzīviski neesot viegli – jākurina, jānes ūdens no akas un pēc zālēm vai citas mantas uz Kuldīgu tikt grūti, tomēr pret dzīvi pilsētā savu dienu ritmu neviens negribot mainīt.

Sociālā dienesta direktore Maruta Jautaiķe skaidro, ka iestādes darbība vērsta uz to, lai cilvēks varētu dzīvot savās mājās un, ja nepieciešams, saņemt tur aprūpi.



GRIB DZĪVOT, KUR PIERASTS


Lāsmas Reimanes foto
Snēpelnieks Ziedonis Krudze esot pieradis savos Gravasdārzos meža viducī dzīvot viens. Lauku klusumā un mierā jūtoties labi.


„Kam tu vairs esi vajadzīgs, kad esi vecs? Viens mežā, bet jādzīvo ir, kamēr dzīvs,” ar smaidu saka Snēpeles pagasta Gravasdārzu saimnieks Ziedonis Krudze.

Gravasdārzus savulaik iegādājušies vecāki Jānis un Anna. „Pirms tam dzīvojām Rumbas ciemā aiz Maņģenes pie Abavas. Aizgāju armijā, vecāki atnāca te. Kad atgriezos, dzīvoju Saldū. Biju šoferis,” stāsta Ziedonis. Kad tēvs 1984. gadā nomiris, viņš atnācis dzīvot pie mātes: „Tā es tajā vecajā būdā arī paliku.”

Bijis precējies, ir trīs meitas. Viena dzīvojot Anglijā, otra Īrijā, un tās sen neesot satiktas. Vecākā meita aiz Skrundas dzīvo lauku mājā un pie tēva braucot arvien. „Kad vairs nevarēšu, varbūt iešu pie meitas. Piedāvāja. Negribas jau iet – te pierasts, netīk. Man jau ir pāri par astoņdesmit gadiem, neko daudz nedaru. Māja veca – nav nekāda labā. Ūdens akā ir, bet pēdējos gados trūkst. Kad atbrauc autoveikals, nopērku, ko vajag. Māja ir dziļāk mežā no lielceļa, un līdz tam jāiziet ar kājām. Grūti preces ienest, bet līdz manām mājām viņš nevarot atbraukt – bail, ka nenogrimst.”

Vasarā Ziedonis pastaigājot gar māju, pasēžot ēnā, salasot sev ābolus, kas pagalmā lielā daudzumā. Ļoti bieži skatoties televizoru. Pāris reižu gadā aizbraucot uz Kuldīgu: pie friziera, veikalā ieiet. Līdz autobusam trīs kilometrus aizejot kājām, bet esot grūti. Kādreiz viņam bijis suns, bet nu vairs nav neviena dzīvnieka. Negriboties par kādu gādāt.

--------------------------------------------------------------



BIJIS TĀLREDZĪGS


Lāsmas Reimanes foto
Ozolkalnu saimnieks Ārijs Vītols ik dienu pagalmā izdarot kādu mazu darbiņu, lai izskatītos skaisti.


Ārijam Vītolam ir 77 gadi, un viņš vairāk nekā 30 gadus viens mīt dzimtajos Ozolkalnos. Zāle ap māju nopļauta, pie loga dobē aug puķes, pagalmā viss akurāti salikts pa vietām.

Ārijs stāsta, ka dara, cik spēj, lai izskatītos skaisti. Viņam patīkot kārtība. Māju cēlusi vecāsmātes ģimene, un viņa vecāki tajā dzīvojuši visu mūžu. Pats pēc armijas dzīvojis Kuldīgā, strādājis sadzīves pakalpojumu kombināta metālcehā, vēlāk remontējis veļasmašīnas. „Kad mamma bija veca un palika viena, biju spiests atgriezties Snēpelē. Nu es te esmu palicis viens pats,” stāsta Ārijs.

Pašam ģimenes un bērnu neesot. Brālis miris pirms 20 gadiem, māsa dzīvo Kuldīgā un šad tad atbraucot. „Viņa mani apgādā, vasarā tekoši brauc. Tagad jau katram ir telefons – sazvanāmies. Ar visu galā tieku pats. No sētas laukā gan nekur nevaru aiziet. Bet man uz Kuldīgu negribas. Malku sagādāju pirms daudziem gadiem, kad biju jauns. Divus pilnus šķūņus – biju tālredzīgs, gādāju vecumdienām. Viens šķūnis izkurināts, otrs vēl pilns. Man šeit ir draugs – suns Rūdis. Kaķi arī kādreiz bija, bet tos vairs neņemu – lapsas aiznes. Skatos televizoru, jo man patīk seriāli. Klausos radio.”

-------------------------------------------------------------



ABI AR SUNĪTI


Imants Goža Būvmeistaros dzīvo vairāk nekā 30 gadus. Agrāk saimniecība bijusi paliela, bet tagad viņš dārzā tikai šo to izaudzē vēdera tiesai. Labākais draugs un sarunu biedrs esot suns.

„Es laukos esmu labāk apmierināts, nekā būtu pilsētā,” saka Imants. „Vienīgais – man agrāk tuvu kaimiņš dzīvoja, mēs viens pie otra gājām. Abi uz bodi aizbraucām, iedzērām kādu reizi brandavīnu. Pirms jaunā gada draugs aizgāja aizsaulē. Tagad man neviens te tuvumā vairs nav. Mēs abi ar sunīti. Viņš man gudrs. Abi skatāmies televizoru, uzēdam konfektes un cepumus. Noskatos Bez tabu un Degpunktu. Vairāk nekas mani neinteresē. Tad katrs savā gultā ejam gulēt, no rīta reizē ceļamies augšā. Uz veikalu Snēpelē aizbraucu ar riteni. Tad sunīti piesienu ķēdē, bet viņam tas ļoti nepatīk.”

Snēpele ir Imanta dzimtā puse. Agrāk viņš dzīvojis netālu no Būvmeistariem, strādājis saimniecībā Vilgāle. Būvmeistaros pirms gadiem 70 celtā koka māja piederējusi otrajai dzīvesbiedrei Līzei Robežniecei. Pirms pāris gadiem viņa aizgājusi aizsaulē, un Imanta dzīve kļuvusi vientuļāka. „Te viņa bija dzimusi un augusi, bet nu jau kādi četri vai pieci gadi, kā aizgāja aizsaulē. Varbūt nebūtu aizgājusi, ja nebūtu notikusi nelaime. Meita viņu aizveda pie dakteriem, un, kad abas nāca no slimnīcas ārā, tad ar durvīm, kas taisās automātiski, dabūja pa muguru. Abas gar zemi. Mājās vēl tika, bet otrā dienā saucu ātro palīdzību – bija kaut kas salauzts. Neizturēja operāciju. Trīs dienas slimnīcā nomocījās un aizgāja. Pēc kādiem mēnešiem dzirdēju, ka Jelgavā tāds pats gājiens bija noticis. Nu esmu viens, bet Līzes meitas Alda un Velga brauc ciemos. Man te ir labi. Māja veca, bet dzīvot var.”

------------------------------------------------------------







-------------------------------------------------------------



VAR IZVĒLĒTIES: DROŠĪBAS POGU VAI APRŪPI MĀJĀS


Par cilvēkiem, kuriem vajadzīga palīdzība, visbiežāk informē kaimiņi un radi, stāsta Kuldīgas novada sociālā dienesta direktore Maruta Jautaiķe. Viņa apstiprina, ka arī sarežģītos apstākļos seniori labprātāk izvēlas palikt mājās un aprūpi saņemt tur nekā būt ilgstošās aprūpes centrā.

„Cilvēki paši bieži neapzinās, ka palīdzība nepieciešama, un par to pie mums interesējas kaimiņi, radinieki. Daudziem radi zvana no Rīgas vai ārzemēm, lūdz palīdzēt kādam vecam cilvēkam. Pagasta pārvaldē darbinieki par to ir informēti un arī interesējas, kā rīkoties.

Mums ir daudz pakalpojumu. Aprūpe mājās pieaugusi trīs reizes. Agrāk tādi līgumi bija ar 70 cilvēkiem, bet septembrī noslēgti 167. Latvijas Samariešu apvienības mašīnā, kas izbrauc uz mājām laukos, var nomazgāties, izmazgāt veļu, apgriezt matus, sakopt kājas un nagus.

Gadās, ka cilvēki, kuri pieraduši dzīvot vieni, negrib savā teritorijā ielaist svešus cilvēkus, kā viņi saka. Tad stāstām, runājam. Var ierīkot drošības pogu. Tas ir kā pulkstenītis – to var piespiest un sazināties ar samariešiem.”

------------------------------------------------------------



VISI NEGRIB, LAI PALĪDZ


„Vecie cilvēki grib dzīvot savās mājās, lai arī kādi sadzīves apstākļi tur būtu. Bieži no palīdzības atsakās, kaut gan radiniekiem, sociālajiem darbiniekiem vai man izskatās, ka vajadzētu palīdzēt,” stāsta Autoveikala O.Z.I. īpašnieks Uģis Martinsens.

„Reizi nedēļā iebraucu katrā vietā, kur mani aicina. Pārsvarā pircēji ir vecāki cilvēki, kuriem pašiem līdz veikalam aizkļūt grūti vai pat neiespējami. Gadās, ka kādu nākas aizgādāt uz slimnīcu, sociālās aprūpes centru un arī uz kapiem. Cilvēki laukos dzīvo diezgan vientuļi – ciemiņi bieži neierodas.

Man sanāk ar cilvēkiem parunāt. Kāda nu kuram situācija. Citiem bērni dzīvo Anglijā, Skotijā, Īrijā vai labākajā gadījumā Rīgā. Viņiem piedāvā pārcelties pie radiem vai bērniem, bet vecie cilvēki negrib no mājām iet prom. Citam bērni uz bankas karti pārskaita naudu, lai vecāki var iztikt.

Nesen Padurē viena tante pilnīgi atteicās palikt slimnīcā. Uzlika plāksterīti, bet palikt atteicās. Ja meita viņu tur atstātu, skaidrs, ka būtu jāmeklē apbedīšanas kantoris. Atveda mājās. Meita apkopt nevar, tantei ir vairāk nekā 80 gadu, bet viņa grib savās mājās. Kategoriski atsakās no palīdzības. Tā ir vairumā gadījumu. Nevar pierunāt ne sociālie darbinieki, ne radi, ne kāds cits. Pat ārstēties īslaicīgi negrib. Tā ir viņu izvēle. Arī no citas palīdzības reizēm atsakās. No malas izskatās, ka vecam cilvēkam vienam lauku mājā grūti, bet viņš pats negrib neko šajā situācijā mainīt. Gandrīz visiem – 99% – telefoni ir. Ja vajadzīga palīdzība, viņi prot radiniekus sazvanīt. Cits iet ar divām nūjām un pukojas, ka kāds grib palīdzēt nest iepirkumu somu no autoveikala.

Tādu māju, kurās vienatnē dzīvo veci cilvēki, pēdējos gados ir palicis daudz mazāk. Pēc vecu cilvēku aiziešanas māja pazūd. Bieži tuvumā dzīvojošie zemnieki nopērk zemi un to apstrādā, bet māju nojauc, un vietai sākas jauns posms.”

---------------------------------------------------------



VIEDOKĻI

Vai esat dzīvojis vai gribējis dzīvot laukos? Kādi dzīvei laukos vai pilsētā ir plusi un mīnusi?



Aija Veckunga, pensionāre:
– Esmu dzīvojusi labu laiku Valtaiķos. Man patika, bet tagad arī pilsētā ļoti patīk. Vairs negribētu no pilsētas iet prom. Te vieglāk: veikali tuvāk; ja vajadzīga palīdzība, to vieglāk palūgt.



Lilija Klauģe, mājsaimniece:
– Esmu no Laidu pagasta un pilsētā nekad neesmu dzīvojusi. Nezinu, kādi plusi vai mīnusi. Man dzīve laukos patīk. Pašiem sava saimniecība, tajā ir piens, gaļa, dārzeņi. Mani bērni dzīvo pilsētā, bet es pati negribētu.



Uldis Rozentāls, strādā lauksaimniecības uzņēmumā Amazone:
– Dzīvoju Rumbas pagastā, un tie ir lauki. Kuldīga arī ir kā lauki. Man patīk, ka te ir mierīgi, neviens neskrien virsū. Mīnuss tas, ka skola un dakteri visbiežāk ir tālu. Sociālā vide nav tik pieejama. Visu nosaka tas, cik ir naudas. Dzīvot laukos – tā ir bagātu cilvēku priekšrocība. Ja nauda ir, visur var aizbraukt; ja naudas mazāk, tad jādzīvo pilsētā, kur var aiziet ar kājām.



Dzintra Šabāne, pensionāre:
– Laukos esam dzīvojuši Maņģenē, bet tagad pilsētā. Laukos nekādi lielie plusi nav – tāpat kā pilsētā par visu jāmaksā, vēl ceļš. Zeme jānomā, ja nav privatizēta. Pensionāriem pilsētā vieglāk – ne mēs vairs paši varam sev malku sagādāt, ne citu ko daudz padarīt.



Monta Sprugevica, pārdevēja:
– Kopš bērnības esmu dzīvojusi laukos, tad pārcēlāmies uz pilsētu, tad atkal atpakaļ uz laukiem. Man tur ļoti patīk: svaigs gaiss, dari, ko gribi, dzīvo neatkarīgs no citiem. Šobrīd dzīvoju daudzdzīvokļu mājā, un dažreiz kaimiņi traucē. Laukos viennozīmīgi ir labāk. Protams, vajadzīgs transports. Vēl mīnuss varētu būt tāds, ka komunikācija mazāka – ne vienmēr var izskriet pie draugiem.



Anrijs Štrauss, projektu vadītāja palīgs:
– Laukos neesmu dzīvojis un laikam arī negribētu. Varbūt tikai pa brīvdienām aizbraukt. Tur mīnuss ir darbs – tāds, kurā var ilgstoši strādāt un labi pelnīt. Katru dienu līdz tam būtu tālu jābrauc. Tie labumi varētu būt: miers, daba, mazāk cilvēku.
Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru:

Lūdzu autorizējies, lai komentētu.
Aicinājums
Ja jums ir interesanta informācija par kādu notikumu (vai jau notikušu, vai gaidāmu), dodiet ziņu mūsu portāla redakcijai: redakcija@kurzemnieks.lv.
Aptauja
Vai esat gatavs atbilstoši šī brīža apstākļiem taupīt:
pilnībā gatavs un jau dzīvoju taupīgāk, ierobežojot ikdienas tēriņus,
vēl nezinu, kur un kā ietaupīt,
nepieņemu situāciju un to, ka tagad ikdienā no kaut kā jāatsakās,
taupīt negrasos,
neesmu domājis par šo jautājumu.