Laikraksts Kurzemnieks

OZOLU POSTS BEZ SPOŽUMA

Brīdī, kad no Rendas pagasta Ozolos pēdējās apdzīvotās daudzdzīvokļu mājas Liepziedi 11 īrnieki paši aizies vai pašvaldība tos pārvietos uz īres dzīvokļiem citur, varēs teikt, ka šī apdzīvotā vieta ir palikusi tukša. Un iemesls nebūt nav tikai gandrīz pieci kilometri līdz sabiedriskajam transportam vai veikala trūkums. Jau gadiem Ozolos valda vandaļi, ar kuriem galā netiek ne policija, ne pašvaldība. Visi zina, bet tikai retu reizi izdodas pierādīt, ka šo cilvēku un viņu draugu roku darbs ir mājām izsistie stikli, izzāģētie un pārdotie radiatori, izlauztās durvis. Arī nesen izdemolētais un apzagtais dzīvoklis, kurā atradās ambulance un bija iespēja piekļūt pie datoriem, un bibliotēka, kurā pieņēma pagasta pārvaldes darbinieki, kas palīdzēja izmazgāt arī veļu un nokārtot citas vajadzības.



ĀRĀ NEIET

Visvairāk kaimiņu, pagasta pārvaldes, policijas un dzīvokļu apsaimniekotāju mutēs ir divu iemītnieku vārdi. Viens no viņiem dzīvo pašvaldības dzīvoklī, no kura šovasar ar dzīvokļu komisijas lēmumu izlikts, bet projām neiet, otram savā dzīvoklī ļāvis izmitināties privātīpašnieks.

Liepziedos pārņem sirreāla sajūta: netīras, smirdīgas, sen neremontētas kāpņu telpas, teju katrā kāpņu laukumiņā pa kādam brīvam dzīvoklim, dažiem durvis nostiprinātas ar ķēdi, citiem aiznaglotas. Ir arī uzlauzti, jo kaut kas meklēts arī tur. Plēderos, kas tukši stāvot jau četrus gadus, izjūtas ir vēl asākas – tur kāpnēm nav pat metāla margas.

Uzrunātie kaimiņi teic, ka nu jau kādas divas nedēļas esot labi, tas otrais vandalis nerādoties. Bet pārāk daudz par apkārtnē notiekošo viņi runāt negrib. Zelmas kundze, pavērusi durvis nelielā spraudziņā, strikti apgalvo: „Es neko nezinu, kas laukā notiek. Ārā savu kāju nesperu. Es nevaru paiet, augsts asinsspiediens, slikti ar sirdi.”


CITUR NEGRIB

Kaimiņš runā atklātāk. Viņš Ozolos dzīvo no 1980. gada, jau pierasts, ka policija šurp braukā regulāri: „Vai nu tie likumi nav nekas, vai arī tā policija. Kur redzēts, ka noķer zagli un palaiž vaļā! Padomju laikos tā nebija.” Viņš galvenokārt nemierā, ka sabrauc kompānijas un demolē tukšo māju. „Amerikāņi jau nenāk. Paši vietējie un viņu draudziņi.” Bet pārcelties no Ozoliem viņš nekur negrasās. „Tikko aizgāju pensijā, dabūju 100 eiro. Man kūdras purvā ir iespēja piestrādāt. Bet pašvaldība tagad grib aizfīrēt kaut kur projām, kur man nebūs nekā. Te dzīvo vēl divi, kas strādā purvā. Ko viņi darīs?” Vīrietis rosina: lai pašvaldībai nebūtu tik dārgi uzturēt pustukšo māju, jāsaliek visi iemītnieki divās kāpņu telpās, bet trešo jāslēdz. Uz jautājumu, kāpēc koplietošanas telpas ir tik netīras un neremontētas, viņš atmet ar roku: „Man nekādus remontus nevajag. Tas viss maksā naudu, kam to ieguldīt!”

Viens no nemieru cēlājiem ir 60 gadus vecais Arnis. Viņš no pašvaldības dzīvokļa izlikts ar dzīvokļu komisijas lēmumu gan par to, ka par mitekli nemaksā, gan tādēļ, ka šopavasar viņa dzīvoklis pilnībā izdemolēts, jo kādā dzērāju skandālā pa ceturtā stāva logu izmesta visa viņa iedzīve, izlaužot arī rāmi, izsistas durvis. Mājas apsaimniekotājam Kuldīgas komunālajiem pakalpojumiem remonts izmaksājis teju 2000 eiro.

Kaimiņš domā, ka ne jau Arnis bijis tas lauzējs un metējs. Par to, ka dzīvoklis atņemts, bet īrnieks prom neiet, viņš nemaz nav pārsteigts: „Re, kur tukšajā mājā viena 70 gadus veca dāma dzīvo – bez ūdens, bez siltuma, bez elektrības. Staigā apkārt īsās biksītēs. Un nekas.”


„TĀ IR SPĒLE”

Kāpņu telpā, kurā dzīvo arī Arnis, zied Aldas kundzes puķes. Viņa aicina dzīvoklī un stāsta, ka šobrīd uz Arni dusmīga. „Esmu pensijā, bet vēl eju ogās. Man mugurkaula problēmas, ļoti sāp. Bet viņš nāk un lūdzas, lai aizdod cigareti, iedod kafiju. Mīļo pasaulīt! Kas tevi traucē kaut ko darīt? Staigā uz nūjiņas balstīdamies, bet, kad vajag, tad tādā tempā rikšo! Tā visa ir viena spēle.”

Aldas kundze bijusi mājās, kad mēbeles lidojušas. Bijis bail, ka neuzkrīt uz viņas balkona un nenorauj to lejā. Tagad esot miers, jo Arnis palicis viens. Nebraucot arī tie citi demolētāji. Alda viņus pazīstot, visi savulaik dzīvojuši Ozolos. „Tagad viņi dzīvo citur, bet draudzība tāda, ka saprast nevar. Kad sadzeras, tad brauc uz Ozoliem. Tad arī nāk un nedaudz apceļ to Arni. Bet viņš to ir pelnījis, jo šad tad apzog arī savus drauģeļus. Viņš nemaz nav naivs, drīzāk viltīgs.” Alda atzīst: lai arī tas otrs esot briesmīgs cilvēks, bailes viņa nejūtot. Dažkārt dusmas esot par policistiem. „Kad viņi atbrauc, tas ir cirks. Izdauzīja feldšerpunktam logus, arī pārējos. Viss notika vienā naktī. Atbrauca Valsts policija, vairāk interesējās par kaimiņa suni.”

Ozolos Alda dzīvo jau kopš 1979. gada, bet, ja pašvaldība likšot, iešot citur. „Milzu vēlmes pēc tā nav, neesmu daudz dzīvesvietas mainījusi. Man daudzi jautā, kā varu te izturēt. Pierasts. Bet šeit mūsu paliek aizvien mazāk. Esmu tā, kas vāc naudu, kad kāds kaimiņš nomirst. Pēdējā reizē knapi pietika līdzjūtībai un kādai puķītei.”





Pagājušā gadsimta 70. gados Ozolos celtas trīs daudzstāvu mājas, uz dzīvokļiem tajās cilvēki gaidījuši rindā, bijis veikals, ēdnīca, bērnudārzs. Tas viss līdzās esošā kūdras purva strādniekiem. Padomju gadiem beidzoties un darbībai kūdras purvā apstājoties, sāka balēt arī Ozolu spožums. To nespēja uzspodrināt arī SIA Baloži & Ko, kas 2006. gadā atsāka kūdras ieguvi purvā. Strādnieki uz darbu tur pārsvarā tiek atvesti. Ēdnīcu un bērnudārzu slēdza, mājas kļuva tukšas. Vienu no tām nojauca, bet Plēderu iemītniekus 2014. gadā pārcēla uz līdzās esošajiem Liepziediem.




NARKOTIKĀS ZAUDĒTS MŪŽS

Arnis sēž ārā uz soliņa. Rokas sarepējušas, melnas, drēbes netīras, līdzās nūjiņa. Dažās minūtēs viņš veikli iztausta, kādas tēmas vairāk aizķers sarunas biedru, izraisot pret sevi līdzjūtību.


VAIRS NESĒDĒŠOT

Jautāts par postažu, kas notikusi viņa dzīvoklī, Arnis nočukst, ka vainīgs tas otrs – slikts cilvēks, nekur nestrādājot, zogot. Arnis arī nestrādājot, bet viņš ir invalīds, slims ar tuberkulozi, savulaik strādājis gaterī, tagad velkot galus no 100 eiro pensijas. Ozolos nonācis 2001. gadā, kad iznācis no cietuma. „Pirms cietuma skaitījos Rendā, kamēr sēdēju, bijusī sieva, bērnu māte, mani nesagaidīja. Par zādzību iesēdos. Ko nozagu? Kā parasti – valsts mantu. Jā, nesen arī biju cietumā, bet šoreiz par zagtas mantas glabāšanu. Es taču nezināju, ka zagta, muļķis, paņēmu pie sevis! Kā varēju iedomāties, ja glabāt man deva tāds cilvēks, kurš nezog! Sēdējis esmu daudz. Esmu nolēmis cietumā vairs neatgriezties,” viņš runā ar pārliecību.


DZER, LAI ATPŪSTOS

„Lai viņi man to dzīvokli ņem. Iešu otras mājas pagrabā dzīvot,” Arnis nesaklausa jautājumu, vai par dzīvokli maksājis. Tincināts, kas Plēderiem logus dauzījis, atkal norāda uz to otru. „Viņu neviens nevar savaldīt: izsit logus, nozog datorus, izmet man mēbeles, bet policija – neko. Es tā dēļ gribēju pašnāvību uztaisīt. Mani pat aizveda uz durdomu. Kur tad man palikt? Iet atpakaļ uz cietumu? To var fiksi nokārtot – kādam ar nazi iegrūst, bet es to negribu. Tā jau mums te ir miers. Iedzert iedzeram. Čomakam meita uzskrien: „Jums tāds klusums, domāju, ka esat miruši.” Dzeram, lai atpūstos. Kādreiz šausmīgi lietoju narkotikas. Esmu pirmais narkomāns, kas Kuldīgas rajonā iesāka. Nometu vienā dienā, kad meita piedzima. Lai man nestāsta, ka nevar atmest! Bet iedzert... Cilvēkam ir jāatpūšas, jāaizmirstas. Man tantuki atdod vecās zaptes, raugam kapeikas salasu. Ielieku spainī, lai norūgst. Sanāk tīrs un dzidrs vīns.”


PAR NĀKOTNI DOMĀJOT, SĀKOTIES DEPRESIJA

Arnim ir divas meitas. Nesen piedzimis mazbērns. „Piektdien man pensija. Dzēris pie mazmeitas nebraukšu, būšu skaidrā un 10 eiro viņai aizvedīšu. Vairāk atļauties nevaru. Kad kājas nesāpēja, gāju ogās, lai kādu kapeiku piepelnītu. Man saka, ka jābrauc uz Kuldīgu pēc pārtikas pakām. Kā lai tur nokļūstu? Aizeju uz mežu, palasu sēnes, atrodu brūklenes, aiznesu radiem. Viņi man par to iedod krējumu – taisām barteri.”

Jautāts, kā domā dzīvot tālāk, Arnis pieklusina balsi: ja par to domājot, sākoties depresija, to ārsts esot apstiprinājis. Gribētu uz Gudeniekiem, tur būtu labāk.

Sarunas beigās viņš atminas, ka kādreiz labi zīmējis. Viss zaudēts narkotiku dēļ. „Man nervi ir sačakarēti. No mazotnes dzīvoju ar dvīņumāsu bērnunamā. Māti atradu, kad man bija 28 gadi. Māsa ar mani narkotiku dēļ nerunāja, pat policijai nodeva. Tagad satikāmies, izrunājāmies, teica: „Pareizi, brāl, ja esi nolēmis, narkotikas nelieto.” Tagad varu kost pirkstos, ka esmu pazaudējis visu.”




Viedokļi


BEZKAUNĪBAS PIETIKS

Rendas pagasta pārvaldes vadītāja KRISTĪNE KUZMINA atzīst, ka katra viesošanās Ozolos ir kā akmens sirdī.


Par pēdējo vandalismu, kad izdemolēta ambulance un nozagti bibliotēkai piederoši datori, ierosināta krimināllieta. Kaut kas no tehnikas atgūts, bet tā stāvējusi mežā, izlijusi, nav lietojama. „Sirds sāp par to, ka ne jau man šie datori un interneta pieslēgums bija vajadzīgs. Viņiem pašiem. Viss taču jāatjauno no īres naudas,” uzsver K.Kuzmina.

Liepziedos no 34 dzīvokļiem privāts ir tikai viens – tas, kurā dzīvo viens no Ozolu varoņiem. Jautāta par Liepziedu iedzīvotāju izmitināšanu citur, K.Kuzmina atbild, ka Rendā īsti neesot, kur, bet pagastam maksājumi par tukšajiem dzīvokļiem, kuros ir siltums, esot lieli. „Jautājums tuvākajā laikā būs jārisina. Vecie cilvēki nomirst, vienīgā ģimene ar bērniem izteikusi vēlmi aiziet. Viens dzīvoklis ir atbrīvojies, protams, ka priekšroka būs Ozolu iedzīvotājiem. Bet to lems dzīvokļu komisija,” skaidro K.Kuzmina. Par to, ka Arnis ievāksies kādā citā dzīvoklī, ja viņu no tagadējā izliks, viņa pat nešaubās, bezkaunības pietikšot. „2014. gadā, kad iekārtojām tagad izdemolēto ambulanci, kurai aizkarus pati šuvu un pieliku, pazuda elektrība. Gāju augšā, kur Arnis pieslēdzies pie elektrības tukšā dzīvoklī un uz plītiņas taisa ēst. Viņa dzīvoklī elektrība par nemaksāšanu sen bija atslēgta. Noķerts pie rokas, turpināja liegties. Par dzīvokli apsaimniekotājam parāds pie diviem tūkstošiem. Kad atbrauc policija, slēpjas bēniņos.” Pārvaldniece atzīst, ka iedzīvotāji bieži zvanot, arī naktīs, kad manot, ka atkal notiek zādzības. „Esmu braukusi arī vienos naktī. Bet zinu, ka viens sēž augšējā stāvā un ar binokli skatās, vai kāds nebrauc, bet otrs zāģē caurules. Piebraucu, stāv ārā un pīpē. Prasu, kāpēc tik vēlu? Miegs nenākot. Dzīvojam brīvā valstī, nevaru liegt.”




MĒRĶIS – LAI NOZIEGUMU NEATKĀRTO

Attiecībā uz nosacīti maziem nodarījumiem, nelieliem mantiskiem noziegumiem, piemēram, zādzībām veikalā vai tādām kā Ozolos, mūsu valstī pārsvarā paredzēts piespiedu darbs, uzsver Valsts probācijas dienesta Kurzemes reģionālās struktūrvienības Kuldīgas nodaļas vadītāja DIĀNA LŪSE.


Īslaicīgu brīvības atņemšanu probācijas dienests var pieprasīt kā piespiedu darba aizstājēju, ja cilvēks nestrādā un nesadarbojas. Ņemot vērā, cik bieži pārkāpumi tiek atkārtoti, probācijas dienests jau ieteicis likuma grozījumus par šo jautājumu. Izdarīts pētījums par recidīva gadījumiem laikā no 2013. līdz 2016. gadam. D.Lūse gan atzīst, ka likumu grozījumu mašinērija tieslietu sistēmā darbojas smagnēji.

„Piespiedu darbs neparedz mūsu kontroli laikā ārpus soda izpildes. Tas visā pasaulē ir vieglākais soda veids, kādu tiesa vai prokurors var piemērot. Tas ļauj cilvēkam pašam pieņemt lēmumu, ka slikta rīcība vai nelikumīgas lietas var novest pie atkārtota soda. Diemžēl daudzreiz cilvēks nesadarbojas, noziegums tiek izdarīts atkārtoti, arī piespiedu darbs piespriests trešo un ceturto reizi. Notiek diskusija, kā tiem, kuriem zagšana ir dzīvesveids, atrast piemērotāko sodu. Īslaicīgā aizturēšana daudzus neuztrauc. Bet ir arī cilvēki, kuri kļūdījušies, cieņpilni izcieš savu sodu, un mēs ar viņiem vairs nesatiekamies.”



UZZIŅAI

2013. gada 1. aprīlī stājās spēkā likums Grozījumi Krimināllikumā, kas būtiski ietekmēja sodu piemērošanu un izpildi. Tika pētīts, kā laikā no 2013. līdz 2016. gadam mainījusies probācijas klientu plūsma, raksturotas dažādās probācijas klientu mērķgrupas pirms un pēc likuma spēkā stāšanās.

Secināts, ka:
2016. gada klientu grupā ir augstāki recidīva rādītāji, kas saistīti ar klientiem, kuri notiesāti ar piespiedu darbiem.




PROBLĒMU CILVĒKI

Pašvaldības policijas priekšnieks KASPARS ŠABĀNS savulaik bijis Valsts policijas inspektors Rendā.


Ozolos situācija esot nemainīga gadu no gada. Kādreiz līdzīgi bijis Gudeniekos, Rātskunga ielā Kuldīgā, bet Ozoli vienmēr citus pārspējuši.

„Abi pieminētie vīrieši man ir pazīstami, ar viņiem problēmas bijušas vienmēr. Paši strādāt negrib, tikai sēdēt kādam uz kakla. Savulaik Ozolos dzīvoja puisis, kas strādāja Dānijā. Kad viņš ar peļņu atbrauca, draudziņi bija klāt. Arnis jau iepriekš no dzīvokļa ir izlikts. Aizbraucām, viņš sakrāmēja savu mantību vienā somā, aiztaisījām dzīvokļa durvis, apzīmogojām. Viņš ievācās blakus dzīvoklī. Lai no tā viņu izliktu, vajadzēja tiesas spriedumu,” skaidro K.Šabāns. Pirms mēnešiem trim patruļa regulāri braukusi, lai pārbaudītu kārtību Arņa dzīvoklī. Tad viss esot bijis bez pārkāpumiem.

Policijas priekšnieks saprot, ka problēmu sekas izjūt pārējie iedzīvotāji, kuri nejūtas labi, baidās. „Iesaku nebaidīties un zvanīt mums kaut vai anonīmi. Situāciju sapratīsim.”

Viņš skaidro, ka pēc izsaukuma dzērāji tiek savākti, viņiem uzrakstīts protokols, piespriests administratīvais sods. „Administratīvais sods domāts tam, lai cilvēks saprastu un neatkārtotu nodarīto, bet viņiem ir vienalga. Sodus, kas dažam ir daudzos simtos, nemaksā. Ik pa laikam ziņas par šiem parādniekiem sūtām tiesu izpildītājiem. Piemēram, viens cilvēks bija spiests pārdot savu īpašumu, bet pašvaldība naudu atguva. Viens cits samaksāja sodu no 2011. gada.”



FAKTS

„2018. gadā Kuldīgas novada pašvaldības policija uz Ozoliem saistībā ar divām rakstā pieminētajām personām izsaukta septiņas reizes. Šīgada pirmajā pusē – 12. Vēl mēnesi policija braukusi uz Ozoliem vismaz divas trīs reizes nedēļā profilaksei.”

---------------------------------------------------------------



Ko darīt, ja kaimiņos dzīvo neadekvāti cilvēki? Vai esat saskārušies ar tādiem?



Edīte Puriņa, mājsaimniece:
– Domāju, ka viss jāmēģina atrisināt miera ceļā, jāizrunā. Ja iesi strīdēties pretī, paši kaimiņi kļūs agresīvāki. Man pašai ir bijuši kaitinoši kaimiņi, bet visu izrunāju, un viss nokārtojās. Domāju, ka vistrakāk ir tad, kad, vienreiz runājot, viņi neklausās un turpina darīt to, ko nevajadzētu. Ir slikti, ka viņi neņem to vērā.



Mirdza, ceļotāja:
– Līdz šim man nav bijuši slikti kaimiņi. Bet domāju: ja cilvēks dara ko sliktu, piemēram, zog, tad viņam vajag palīdzēt, pajautāt vai iedot to, kā viņam trūkst. Es pati nevēlos strīdēties, tāpēc vai nu jāsadzīvo, vai jāmēģina viss atrisināt.



Agita Silmačonoka, kuldīdzniece:
– Vispirms jāpaskatās, kas notiek viņu mājās, tad jādomā, ko darīt tālāk. Ja viņš ir mierīgs un nevienu neaiztiek, lai viņš tur ir, bet, ja traucē, tad, protams, jāzvana policijai. Viņi secinās, vai cilvēks ir slims, vai kāda cita problēma, un nogādās tur, kur vajag.



Regīna Linde, pensionāre:
– Noteikti sauktu policiju. Runāties nebūtu jēgas, jo mūsdienās reti ko var panākt miera ceļā. Ir daudz dažādu dzērāju un briesmoņu salasījušies, ka policijai ir pilnas rokas un visus aizturēt un cietumā ielikt nevar. Kad biju jaunāka, strādāju par pastnieci. Jaunieši, kuri dzīvoja kaimiņos, vicināja kājas un rokas un vienreiz arī iespēra man. Tas bija traki.



Līga Brence, bibliotekāre:
– Ja tāds gadījums ir, tad domāju, ka kādu laiku jāpacieš. Ja situācija kļūst arvien sliktāka un viss apnīk, jāgriežas pie pašvaldības policijas. Man ar kaimiņiem viss labi, un nav bijušas nekādas problēmas.



Anželika Varna, strādā slimnīcā:
– Par kaimiņiem nesūdzos. Man viss ir mierīgi. Daudz senāk kaimiņos gan dzīvoja viens dzērājs, bet viņa paša draudzene bija reiz izsaukusi policiju. Pati neesmu sūdzējusies. Ja ir lieli traucētāji, tad vispirms vajag parunāt. Ja nelīdz, tad jāsauc policija.