Laikraksts Kurzemnieks

KUR PIEMĒROTA VIETA JAUNIETIM AR GARĪGA RAKSTURA TRAUCĒJUMIEM?

Kopš pavasara Kuldīgas novada Kurmāles pagasta Vecvilgālē bijuši 14 ugunsgrēki, kurus izraisījis jaunietis ar garīgās veselības problēmām. Uz jautājumu, kur puisim atrast vietu, lai netiktu pārkāptas viņa tiesības, bet netiktu apdraudēti citi, atbilde vēl meklējama.

Puisis atzīst, ka ir aizdedzinājis gan telpas, gan zāli, un pēc katras tādas reizes viņš nogādāts psihiatriskajā klīnikā Liepājā. Pēc īslaicīgas ārstēšanas atgriežas. Līdz nākamajai dedzināšanai... Vietējie dzīvo bailēs no jaunas nelaimes, jūtas bezspēcīgi un neaizsargāti. Baidās arī puiša mamma, kura atzīst, ka daudz lieto alkoholu, tādēļ dēls līdz pilngadībai dzīvojis bērnunamā.

Pašvaldība jaunietim piešķīrusi dzīvokli, kas arī dedzis, un nonākusi ķīlnieka lomā, jo ir līdzatbildīga gan par to, lai jauneklim ir, kur dzīvot, gan par pārējo iedzīvotāju drošību. Sociālais dienests, cik spējis, palīdzējis, bet tālākām darbībām, kas dotu produktīvu risinājumu, instrumentu trūkstot. Valsts policija pret puisi ierosinājusi krimināllietu par ļaunprātīgu dedzināšanu.




VECVILGĀLĒ VISIEM BAIL

Kaimiņi stāsta, ka mediķi, ugunsdzēsēji un policisti pēdējā laikā uz Vecvilgāli braucot regulāri, jo dzīve šeit kļuvusi īpaši nemierīga, pat bīstama.


„VIŅAM TE NAV, KO DARĪT”

Amālija Ābiņa dzīvo daudzdzīvokļu mājā Niedres, kas ir pārsimt metru no Kaijām, kurās pašvaldība ierādījusi dzīvokli jaunietim. Viņš dzimtajā vietā atgriezies no likvidētās skolas Ventspils novada Puzes pagasta Stiklos. „Runā, ka arī tur bijušas problēmas. It kā esot sitis televizoru, skolotājai roku salauzis. Bet nu puisis ir te, un kopš tā laika mums dažādās vietās regulāri deg,” stāsta Amālija. „Kopš aprīļa, kad atgriezos no slimnīcas, te ir dedzis 13 reizes. (Pēc sarunas 27. jūlijā puisis aizdedzināja siena pļavu, nopļautu un vēl nesavāktu – aut.) Savu dzīvokli viņš izdedzināja, mammas arī. Pierādīt nevarot, jo pie rokas nav pieķerts. Bez viņa vairāk neviena tur nebija. Pēc katras degšanas puisi aizved uz Liepāju, pēc laika atved atpakaļ.

Viņam te nav, ko darīt. Nekur viņam nav vietas. Mamma ļoti dzer. Viņš redz tikai tos dzērājus, un tas viņam nepatīk. Mēs, kaimiņi Niedrēs un no citām mājām tuvumā, parakstījām tādu rakstu, ka tā neesam uz mieru. Mums ir bail! Puiša mamma it kā pati esot aiznesusi uz policiju. Bet nekas nenotiek. Esot arī piesolījis nodedzināt to māju, kur mamma caurām dienām sēž un dzer. Esam teikuši sociālajam dienestam, bet domājam, ka arī tam nav, kur viņu likt. Kas ta’ nekaiš? Atgrūž te uz laukiem, lai ir, kā ir! Mēs te kā tādā Sūnu ciemā dzīvojam.”



Antras Grīnbergas foto
Anita Millere rāda, ka otrajā stāvā puisim piešķirtais pašvaldības dzīvoklis Vecvilgālē pēc ugunsgrēka izremontēts, ielikti jauni pakešu logi.



„NORMĀLS PUIKA, BET TAD UZNĀK...”

Anita Millere dzīvo Kaijās. Puisim tur bijis mājoklis otrajā stāvā, mātei pirmajā – blakus Anitai. „Martā mammas dzīvoklis izdega pamatīgi. Pirms tam viņai nepaspēja izdegt, jo ātri izsauca ugunsdzēsējus. Ugunsdzēsēji redzēja, ka sācis degt zem dīvāna. Viss nokūpēja, televizors beigts. Plastmasas logs izsprāga.

Viņš ir normāls puika. Vienmēr parunājamies, bet pats atzīst, ka viņam uznākot. Viņš necieš, ka dzer. Es domāju, ka dedzināšana ir protests. Bijušajās cāļu kūtīs bija tādas sapropeļa bedres – tajās viņš dedzina. Veco zāli pavasarī vairākās vietās. Pie jaunās virtuves ir vienas neapdzīvotas mājas – gandrīz viss aizgāja, bet laikus nodzēsa. Te ir veca cāļu kūts, tajā bija vecs siens, salmi – to arī aizdedzināja. Labi vēl, ka dedzina pa dienu, bet, ja kādreiz izdomā pa nakti?

Tā lielākā vaina – puisim te nepatīk, un viņš to ir teicis. Visu dienu sēž sētā uz beņķīti, uzliek ausis un klausās rādžu. Iedeva viņam mentoru – sievieti, ar kuru mamma kopā dzer. Viņai bija jādod puisim zāles, bet ar to arī ir, kā ir. Vienreiz mentores draugs atnāca tādā tvaiciņā, no sērkociņu kastītes kaut kādas zāles saujā iebēra, bet, vai puika tās izdzēra, to jau nepārbaudīja. Citā reizē kādas zāles bija pārdozējis. Uzlauzām durvis – viņš nokritis un kādas pāris stundas nogulējis uz grīdas. Izsaucām mediķus – knapi esot atkačājuši.”

Arī kaimiņiem piedāvāts būt par mentoriem, bet tie atteikušies – neviens negribot uzņemties līdzatbildību par pieaugušu, spēcīgu vīrieti, kura rīcību nevar prognozēt.




„LAIKAM GRIB MAN ATRIEBTIES”

Ieraugot Kurzemnieka žurnālisti, puisis paslēpjas. Viņa mamma Sandra Rudoviča, iznākot no draudzenes mājas, kur pavadot lielāko daļu laika, skaidro, ka dēls ar presi nevēlas runāt, bet pati dalās savā dzīvesstāstā un minējumos, kādēļ dēls dedzina.



„NE JAU ES TIK DAUDZ”

Sieviete Vecvilgālē dzīvojusi kopš bērnības, tuvinieku šeit neesot. Viņa atzīst, ka alkoholu lieto bieži, tādēļ aprūpes tiesības uz vienīgo dēlu viņai tika atņemtas. „Nebija mājās pareizie apstākļi. It kā alkohols,” stāsta māte. „Galīgi jau katru dienu nedzeru, bet gadījās, ka biju dzērusi un mani pieķēra. Viņš bija nepilngadīgs, un viņam nebija, ko uzēst. It kā mājās man bija, ko ēst, bet viņš pateicis, ka nav. Nebija tā, ka nav galīgi nekā. Pateicoties kaimiņam, puiku man atņēma. Ne jau es tik daudz, bet kaimiņi parūpējās par to variantu.”


„MAZOTNĒ AR VIŅU NEBIJU. TAMDĒĻ”

Sandras stāstīto papildina draudzene Iveta Fībiga: „Tad viņu aizsūtīja uz Stikliem. Tas bija tā kā bērnunams.” Sandra pielabo, ka sākumā aizsūtīts uz bērnunamu Ainažos: „Bet, kad palika pilngadīgs, sūtīja atpakaļ uz mājām.” Iveta stāsta: „Kad atnāca, sāka te dedzināt. Viņš sākumā dzīvoja pie Sandras, tad pagasts piešķīra savu dzīvokli. Sandras dzīvokli viņš nodedzināja.”

„Laikam gribēja atriebties,” uzskata māte. „Bet viņš jau neteica, par ko tieši. Jo, redz, mazotnē es ar viņu kopā laikam nebiju. Tamdēļ. Diendienā jau es nedzeru, bet ir bijis tāds variants. Ne jau tā, ka pārdzeras. Viņš man teicis, ka varu iedzert kādu aliņu, ja gribu. Viņš man to nepārmet. Pasaku, lai nekur neiet, – nē, par spīti aiziet kaut kur un aizsvilina. Es prasu, kur dabūja sērkokus. Viņš teica, ka veikalā nopirka. Es šokā, jo man mājās sērkoki nav. Man ir šķiltavas, bet kabatā, jo es pīpēju. Man pēc dzīvokļa nodedzināšanas pagasts iedeva citu. Tajā pašā mājā, tikai pirmajā stāvā.”


SODI JAU IEPRIEKŠ

Māte turpina: „Ir bijis tā, ka pa dienu ir aizdedzināts sešās vietās. Mēs jau bijām uz izmeklēšanu. Viņš teica, ka pirmo reizi gribējis redzēt, kā tas ir, ka deg. Viņam jautāja, vai nožēlo. Viņš teica, ka jā. Nepagāja ne trīs četras dienas – sākās atkal. Viņam jau tā ir sodi. Skolotājai Ventspilī salauza roku – kaut kāds sods pāri par 200 eiro. Tagad atkal par dedzināšanu. Man viņš nav teicis, bet apkārtējiem it kā esot, ka viņam šī vide nepatīk. Pēdējā laikā man ir bailīgi ar viņu dzīvot kopā.”

„Viņš jau arī otrajā dzīvoklī Sandrai aizdedzināja gultu! Policiju sauc, bet neviens neliekas ne zinis!” sašutusi ir Iveta. „Policija vairākas reizes te bijusi. Vienā viņš tai ar nazi gāzās virsū.”

Sandra pati nestrādājot – pagājušajā rudenī viņu uz ceļa notriekusi smagā automašīna, pēc tam ārstējusies, piešķirta 3. grupas invaliditāte. Smagus darbus darīt nevarot. Agrāk strādājusi padomju saimniecībā Vilgāle. „Pie putniem, cāļu fermās. Pārsvarā esmu gājusi sabiedriskos darbos.” Kad puisis atgriezies Vecvilgālē, I.Fībiga bijusi viņa mentore: „Man sociālais dienests lūdza. Bija zāles jāiedod un jāmāca ēst taisīt. Bet tur jau nav jēgas – viņš neko nemāk, es pati taisīju. Viņš draudēja, ka arī manas mājas Alejas nodedzinās. Atteicos būt mentore.”




SISTĒMAS ĶĪLNIEKI

Kurmāles pagasta pārvaldniece Dace Gūtmane pastāstīja, ka līdz maijam jaunais cilvēks dzīvojis ārpusģimenes aprūpes centrā Stikli. Pagastā atgriezies ar to, kas mugurā, un ar mugursomu.


„Pieaudzis bērns atnāca, lai sāktu patstāvīgu dzīvi sabiedrībā, – iedota soma, un pa durvīm ārā. Iestāde vērās ciet, un mums bija jānodrošina ar dzīvojamo platību. Tajā mājā, kur viņš bērnībā jau dzīvoja, bija tieši izremontēts dzīvoklis. Mamma ar viņu sazinājās arī Stiklos, mājās viņš brauca brīvdienās. Piešķīrām blakus dzīvokli – tiešām labu. Par viņa invaliditātes pensiju palīdzējām iekārtot. To viņš izdedzināja, bet, vai abus, apgalvot nevaru – tas jāpierāda. Rīcības spēja nav atņemta, viņš ir pilngadīgs, tādēļ kaut kādai atbildībai par savu rīcību jābūt. Par to, ka viņš nepildīja īrnieka pienākumus un apdraudēja kaimiņus, pagājušajā mēnesī novada domes dzīvokļu komisija īres līgumu ar viņu lauza,” pastāstīja D.Gūtmane.

Kādēļ par mentori, kura palīdz sadzīves lietās, tostarp atcerēties, kad jādzer zāles, izvēlēta mātes draudzene un pudeles biedrene? „Laukos jau nav cilvēku. Kurš tad uzņemsies? Kurš piekritīs puisi nodarbināt? To sievieti izvēlējāmies tāpēc, ka visi kopā turas vienalga.”

Pagasta pārvaldniece pieļauj, ka visbiežāk jaunais cilvēks sērkociņus ņem rokās tad, kad sadusmojas uz mammu, arī aiz garlaicības un tāpēc, lai mazinātu dusmas. „Viņš jau bieži ugunsdzēsējus izsauc pats. Cits uz ielas vicina dūres, bet viņš no agresijas atbrīvojas, kā māk. Kad atbrauca no Stikliem, teica, ka būtu ar mieru mācīties Pelču speciālajā internātskolā, apgūt kādu arodu. Tur ir arī regulāra ēdināšana.”

Pelču speciālās internātpamatskolasattīstības centra direktore Ināra Oļena apstiprina, ka šāda iespēja ir: „Jāraksta iesniegums, un trīs gados var apgūt kādu no trim profesijām: galdnieka palīgs, pavāra palīgs vai mežstrādnieks.”

D.Gūtmane turpina: „Vēl viņš varētu braukāt uz sociālā dienesta dienas centru Kopā būt. Sabiedriskais transports viņam par brīvu, satiksme ar Kuldīgu ir, skolas laikā autobuss līdz sētai.” Šādu iespēju apstiprina arī Kuldīgas novada sociālais dienests. D.Gūtmane: „Puisim it kā jāintegrējas sabiedrībā, bet viens viņš to nespēj. Visu laiku kādam jābūt blakus. Mēs taču arī saviem bērniem palīdzam sākt patstāvīgu dzīvi, kur nu vēl tādam, kuram nav ne jausmas, kā naudu tērēt, kā ēst uztaisīt. Deinstitucionalizācija ir laba lieta, bet vajadzēja sākt no otra gala – sagatavot speciālistus, kas palīdz integrēties, tikai tad slēgt iestādes.”

Pēc pēdējās dedzināšanas puisis atkal ievietots Liepājas psihiatriskajā klīnikā. Visticamāk, pēc tam viņš nāks atpakaļ un dzīvos pie mammas, turpinot apdraudēt sevi un apkārtējos. „Mums sasaistītas rokas,” D.Gūtmane atzīst, ka sistēmas ķīlnieku lomā ir ne tikai jauneklis pats, bet arī pārējie.







RIŅĶA DANCIS, KO NEVAR APTURĒT

Kuldīgas novada sociālais dienests iespēju un kompetenču robežās esot iesaistījies, bet sarežģīto situāciju līdz galam atrisināt nevarot, skaidro direktores vietniece Anda Šlakorciņa.

Likumiski nav pamata puisi no sabiedrības izolēt – ievietošanai ilgstošas aprūpes centrā viņš neatbilst, bet arī koriģēt jaunieša uzvedību sociālais darbinieks nevarot.


JA IR AGRESIJA

„Kad cilvēks nesaņem pietiekamu tuvinieku atbalstu, mēs palīdzam iekārtot dzīvesvietu, nodrošināt nepieciešamo, konsultējam, atbalstām sadzīves organizēšanā, veicinām sadarbību ar ārstniecības personām. Gadījumi ir sarežģīti, un darbs tiek ieguldīts daudz,” skaidro A.Šlakorciņa.

„Sociālā darbinieka uzdevums ir palīdzēt iekļauties sabiedrībā, bet to varam darīt ar tiem, kas savas emocijas, uzvedību un agresijas izpausmes spēj vadīt paši. Ja ir tādi traucējumi, ka cilvēks to nespēj, sociālais dienests vairs nespēj neko atrisināt. Mums nav burvju nūjiņas, ar ko pavicināt, lai cilvēks kļūtu rāms. Diemžēl šādas personas nav iespējams sabiedrībā integrēt. Tur jāiesaistās veselības aprūpes un policijas darbiniekiem, jo runa ir par viņa paša veselības apdraudējumu un sabiedrības drošību.”

Sociālo pakalpojumu saņemšanai esot kontrindikācijas – tas, kuram ir agresijas izpausmes, nevar iestādē saņemt ilgstošu sociālo aprūpi un rehabilitāciju. „Ārsts psihiatrs novērtējis, ka puisim ir agresijas izpausmes. Kad cilvēki mums saka, lai liekam viņu kaut kur iekšā, mēs nevaram piedāvāt dzīvot aprūpes centrā, jo viņš neatbilst pakalpojuma saņēmēju kritērijiem. Un tad ir riņķa dancis. Kad funkcionālo traucējumu dēļ cilvēks ir agresīvs, policija un mediķi aizved uz slimnīcu. Bet institūcijā viņš tāds nav – vide viņu neprovocē. Es pieņemu, ka mājās vide viņu provocē un atkal parādās agresija.”


NEPIETIEK RESURSU

Kā iespējams tas, ka iestādēm trūkst likumīga pamata novērst sabiedrības apdraudējuma cēloņus? A.Šlakorciņa skaidro: „Jāsaprot valsts politika attiecībā pret cilvēkiem ar garīgās veselības traucējumiem. Latvijā rit deinstitucionalizācija – tās pamatideja ir personām ar garīgiem traucējumiem vai psihiskām saslimšanām ļaut dzīvot sabiedrībā. Process ir apjomīgs, daudzi jautājumi varbūt nav pārdomāti. Eiropas Savienībai ir apsolīts, ka to darīsim, bet pašvaldībās resursi nav pietiekami, lai to izdarītu kvalitatīvi. Pamazām uz priekšu virzās, bet ne sabiedrība, ne speciālisti nav tam gatavi. Nereti arī klienti, jo pieraduši dzīvot institūcijā.

Ar projektu palīdzību tiek veidoti jauni sociālie pakalpojumi. Kuldīgas novadā ir dienas centrs cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem un specializētas darbnīcas, kurās pavadīt laiku un attīstīt sociālās prasmes. Ja izdosies, arī grupu dzīvokļi būs.”


„JĀROD NO NEKĀ”

Kaimiņu sacīto, ka sievietei, kura pati lieto alkoholu, sociālais dienests uzticējis būt puisim par palīgu, A.Šlakorciņa komentē šādi: „Sociālie darbinieki, risinot sarežģītas situācijas, vērtē un izmanto tos resursus, kādi pieejami. Bieži vien risinājums jārod no nekā. Kad ārsti uzskata, ka cilvēks spēj par sevi parūpēties pats, bet sociālais darbinieks, novērojot, ka spējas ir ierobežotas, nav pārliecināts, ka cilvēks lietos zāles, meklējam atbalsta personu.

Sociālajā darbā apkārtējie – kaimiņi, draugi, radinieki – nereti ir viens no svarīgākajiem resursiem problēmas risināšanā. Cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem ir ļoti svarīgi, lai kāds uzraudzītu medikamentu lietošanu. Tas nav iespējams attālināti, ne arī to var sociālais darbinieks, kuram ir vēl citi gadījumi, un tāds arī nav viņa uzdevums. Kad tuvāk esošie sadarboties baidās un atsakās, kad no tuviniekiem atbalsts nav sagaidāms, mums jāizvēlas nevis ideālais variants, bet pēc iespējas pieņemamākais. Un, ja vienīgais resurss ir persona, kurai dzīves gājums nav ideāls, bet tā spēj atrast kontaktu un uzraudzīt, vai atbalstāmais iedzer zāles, tad dienests šo resursu izmantos, lai arī tā nav ierasta prakse.

Konkrētajā gadījumā izvērtējām, ka šī sieviete to spēj, un izmantojām esošo resursu. Lai ko citi saka par viņas dzīvesveidu, mēs nevaram apgalvot, ka viņa pienākumu nav izpildījusi. Taču aicinām ar mums sazināties personas no vietējās sabiedrības, kuras gribētu ar sociālo dienestu sadarboties šī gadījuma risināšanā.”




SĀKTS KRIMINĀLPROCESS

Sākts kriminālprocess Valsts policija apstiprina: uz Vecvilgāli bijuši vairāki izsaukumi par dedzināšanu un pēc pēdējās, kas notika 27. jūlijā, pret puisi sākts kriminālprocess.

Kuldīgas iecirkņa priekšnieks Normunds Aleckis: „Lietas apstākļi tiks izvērtēti izmeklēšanā, arī tas, vai konkrētā persona spēj savas darbības apzināties.”




VIEDOKĻI

Vai cilvēki ar garīgiem traucējumiem var dzīvot patstāvīgi? Kā viņiem palīdzēt iekļauties sabiedrībā?



Zane Sedliņa, masiere:
– Tas atkarīgs no slimības. Cilvēks jau no sākta gala ir būtne, kurai ļauts rīkoties patstāvīgi. Ir reizes, kad to var, un ir reizes, kad nevar. Domāju, ka nevajag viņus atstumt un rīkot kaut ko speciāli, bet gan veidot pasākumus, kuros kopā var piedalīties gan veseli cilvēki, gan garīgi traucētie. Tad katrs ar savu draudzību un labu vārdu varētu viņiem ļoti palīdzēt.



Edīte, bibliotekāre:
– Es tiešām nezinu, domāju – kā kurš. Ir jau tādi, kas var un kas nevar. Nezinu, kā var dzīvot patstāvīgi, bet pazīstu cilvēkus, kuri regulāri lieto zāles, dzīvo pie vecākiem un palīdz, kārto savas darīšanas, iet iepirkties. Tas atkarīgs no diagnozes. Mūsu sabiedrībai vēl daudz jāaug, lai spētu ar viņiem dzīvot. Bet jādod iespēja strādāt. Man patīk, ka daudzās vietās ir sociālie centri, kuros viņi savu dienu var pavadīt un atrast kaut ko derīgu, ar ko nodarboties. Es dzīvoju ar speciālo internātskolu degungalā – tur ir daudzveidīgas nodarbības. Viņus bieži vairs nevar atšķirt no parastiem bērniem, jo labi ģērbjas, runā par visādām nopietnām lietām. Salīdzinot ar agrākiem gadiem, šādās skolās ir socializējušies.



Rūta Beltiņa, Kuldīgas bibliotēkas bērnu literatūras centra vadītāja:
– Sarežģīts jautājums. Katrs cilvēks ir citādāks, arī tie, kuriem ir garīgās problēmas. Jāvērtē, kuram un cik ļoti vajadzīga palīdzība no speciālistiem. Ir jau tādi, kuriem šādas slimības ir, bet viņi ar visu tiek galā paši. Galvenokārt tuvākajiem jāpalīdz iekļauties, un ir jau dažādi palīdzības dienesti, kuri piedalās viņu ikdienā. Viss kopā svarīgs. Ja kāds posms trūkst, tad ir grūtāk, bet, ja visi sasparojas, tad var tikt galā.



Aleksandrs Mahlajevs, bezdarbnieks:
– Kāpēc lai nevarētu? Protams, viņi var. Var palīdzēt jebkā – atkarībā no tā, cik ļoti garīgi slims šis cilvēks ir. Grūti to saskatīt no ārpuses. Var ar cilvēku parunāties, ieteikt ārstu vai pastāstīt par sociālo dienestu.



Laura Cera no Jelgavas:
– Tas atkarīgs no garīgajiem traucējumiem. Es teiktu, ka var, bet noteikti ir nepieciešama aprūpe, pielāgota tieši viņiem. Domāju, ka sabiedrībai vajadzētu mācīties šos cilvēkus pieņemt. Visi tomēr esam cilvēki, un jābūt vienotiem, lai kopā varētu kaut ko izdarīt.



Antra Dilāne, uzņēmēja:
– Tas noteikti atkarīgs no situācijas, no cilvēka un viņa traucējumiem. Bet, skatoties, kas vispār notiek, ir tā, ka tiesības ir vairāk tādiem cilvēkiem nekā parastajiem. Parastie cilvēki nav aizsargāti ne pret ko. Manas domas ir dalītas – katra situācija jāizskata atsevišķi. Droši vien jāiesaistās radiniekiem, sociālajam dienestam. Par laimi vai diemžēl man saskarsme nav bijusi. Bet noteikti jābūt kādam, kurš viņus atbalsta. Bet te atkal esam pie tiesībām – mēs nevaram šādam cilvēkam viņa paša labad piedāvāt dzīvot aprūpes centrā.