Laikraksts Kurzemnieks

Līdz 14. Saeimas vēlēšanām 1. oktobrī Kurzemnieka rakstu sērijas Izpēti, izgaismo, risini! uzmanības fokusā – politika. Proti, kas vēlētājiem būtu jāzina, lai mēs kopā uz četriem gadiem ievēlētu iespējami labāko likumdevēja varu.
Kurzemnieks stāsta par deputātu kandidātiem no tām partijām, kurām socioloģiskās aptaujas paredz 5% barjeras pārvarēšanu. Viņi startē Kurzemes vēlēšanu apgabalā un ir no Kuldīgas novada. Tiks analizēts paveiktais, uzklausīti vēlētāji, rīkotas diskusijas.

____________________________________


Obligāta vidējā izglītība un brīvlaika ilgums


Ja jums būtu jābalso par to, vai vidējo izglītību valstī noteikt kā obligātu, jā vai nē? Kāpēc?
K.A.: – Nē, jo ir cilvēki, kuri sevi saskata profesionālajā izglītībā. Vidējo viņi iegūst vienlaikus. Ja pateiks, ka visiem ir obligāta izglītība no 1. līdz 12. klasei, skolēni nevarēs pēc 9. klases aiziet uz tehnikumu. Iestājoties tur, vairumam primārā ir profesija.
G.J.: – Esmu par obligātu vidējo izglītību, jo tas ir jauns līmenis. Ja runājam par profesionālajām skolām, tehnikumiem un koledžām, tur jāattīsta moduļi, audzēknim dodot iespēju izvēlēties konkrētu moduli. Kad viņš to apguvis, kārto vispārējās izglītības eksāmenus un var turpināt gan augstāko profesionālo, gan augstāko akadēmisko izglītību. Tas ir diskutējams jautājums, kāpēc vairums bērnu no lauku skolām aiziet uz koledžām un profesionālās ievirzes skolām. Vai viņiem izglītības līmenis tik zems, ka nevar iet vidusskolā? Kuldīgā vidusskolas nav piepildītas ar lauku bērniem. Vai tie ir ģimenes nogurdinājuma griesti, un tā vairs nespēj bērnu izvadāt un virzīt?
D.Š.: – Esmu par obligātu vidējo izglītību. Pamatojums – vajadzīga izglītota, kompetenta un domājoša sabiedrība. Vidējā ir iegūstama arī tehnikumā – pabeidzot mācību iestādi, audzēknim būs gan profesionālā, gan vidējā izglītība.
Ē.P.: – Esmu pret. Varbūt uz vidusskolu neaiziet tāpēc, ka to nevar atļauties. Esmu braukājis pa laukiem. Daudzās ģimenēs bērni jau 15–16 gados aiziet strādāt, jo ģimenei vajag līdzekļus. Nobalsos, ka jābūt obligātai vidējai izglītībai, bet valstij jāskatās, lai ģimenes var bērnus uz mācību vietām aizvest. Skolu laukos paliek arvien mazāk, viss koncentrējas ap apdzīvotajām vietām. Vai bērnu, kas dzīvo, piemēram, Laidos, vecāki varēs izvadāt, ja autobuss uz Kuldīgu kursē deviņos rītā un pēc tam atpakaļ četros pēcpusdienā? Kā šie bērni mācīsies?
Vai brīvlaiks skolēniem jāsaīsina?
Ē.P.: – Nē. Uzskatu, ka katram bērnam jāizbauda bērnība. Mums ir skaista daba. Kad viņi aizies lielā dzīvē, būs pavisam citas emocijas, būs jāstrādā.
D.Š.: – Par šo jautājumu esmu pārdomās. Plusi un mīnusi ir gan vienai, gan otrai pusei. Bērns šogad pabeidza pirmo klasi. Abi ar vīru strādājam. Vecākie bērni caur nodarbinātības projektiem divus mēnešus vasarā strādā. Nevaru trīs mēnešus atļauties paņemt atvaļinājumu. Sarežģīti ir menedžēt vismaz divus mēnešus, lai bērns būtu pieskatīts, jo ir vēl par mazu, lai būtu viens pats. Protams, ir arī nometnes. Caur šībrīža emocijām tomēr vairāk sveros uz to, ka būtu labi, ja brīvlaiks būtu vienu mēnesi īsāks. Savukārt par lielajiem bērniem, kuri divus mēnešus strādā, sveros uz otru pusi, lai viņiem būtu iespēja vienu mēnesi atpūsties. Grūti izlemt. Esmu diezgan elastīga: varētu pielāgoties gan vienam, gan otram variantam.
G.J.: – Ilgus gadus biju skolotāja. Ir maldīgs priekšstats, ka skolotājiem ir trīs mēnešu atvaļinājums. Viņi strādā visu jūniju un augusta vidū jau ir atpakaļ darbā. No skolotāju puses varbūt pat būtu labi, ja mācības varētu pagarināt un daudzveidot. Smagāko, nopietnāko darbu darīt ziemā, bet vasarā to pārnest praktiskās darbībās. Esmu arī vecmāmiņa un saprotu jauno ģimeņu problēmas. Varbūt sākumā vajadzētu pamēģināt pamatskolā, kad skolēniem nav iespējas strādāt. Viņiem mācību pagarinājums varētu būt līdz Jāņiem, tā samazinātos ilgums, ko skolēni pavada skolā, un viņi varētu iet uz jaunrades pulciņiem. Vidusskolēniem piedāvātu tādu programma kā Brīvprātīgais darbs, kas tiek plānota visu mācību gadu, un vasarā viņi dodas uz brīvprātīgo darbu. Tas parādītu, papildinātu karjeras un socializācijas iespējas, un tas no jauniešiem būtu liels pienesums tautsaimniecībā.
K.A.: – Noteikti nē. Mācību periodā programmu var iemācīties. Vasaras brīvlaikam jābūt. Es laikus plānoju atvaļinājumu un aukli bērna pieskatīšanai. Domāju, ka šo kārtību nevajadzētu mainīt.

____________________________________


Kvalitāte un cienīgs atalgojums


Vai augstskolas būtu jāapvieno, jāreorganizē?
K.A.: – Nevajadzētu ne apvienot, ne likvidēt. Katrai ir sava specifika. Pati esmu mācījusies gan Latvijas Lauksaimniecības universitātē, gan Ventspils augstskolā. Programmas un piedāvājumi atšķiras. Ja vien ir studenti, tās maksimāli vajadzētu saglabāt. Aizslēgt nozīmē to, ka tur vairs nekā nebūs.
G.J.: – Reģionālās augstskolas jāpiesaista valsts augstskolām, lai izglītība būtu jaudīgāka ar tām iespējām, kas ir lielajām universitātēm un institūtiem, arī ar pasniedzējiem, kas brauc uz novadiem. Tur tām jāpaliek, jo jābūt tuvāk gribētājiem. Attālums ir aktuāls. Bet reģionu augstskolām vienām pašām nav lielu iespēju, izglītības kvalitāte ir zemāka, tāpēc jāapvienojas ar valsts augstskolām.
D.Š.: – Esmu par reģionu augstskolu saglabāšanu, stiprināšanu. Svarīgi ir vērtēt izglītības kvalitāti un rīkoties, lai tā tiktu celta.
Ē.P.: – Esmu par to, lai novados paliek augstskolu filiāles. Daudzas diskusijas bijušas par Liepājas universitāti. Esmu par saglabāšanu, lai kuldīdzniekiem, talsiniekiem nebūtu jābrauc uz Rīgu. Latvija jāveido no vairākiem punktiem, nevis tikai no Rīgas. Latvijas Universitātes Kuldīgas filiāle ir parādījusi, ka tur mācās daudzi vietējie – gan skolotāji, gan sporta treneri. Runāju ar Latvijas Universitātes vadītāju Muižnieka kungu, un viņš saka, ka Kuldīgā viss ir attaisnojies, studenti ir. Par to man prieks. Nāks cita valdība, citi ministri, noteikti atkal būs jaunas reformas.
Kurzemniekā rakstām par skolotāju protesta akcijām. Pēc vienas publikācijas par viņu darba samaksu saņēmām iedzīvotāju zvanus, ka daudzās citās jomās alga esot vēl zemāka. Vai pedagogiem alga tiešām ir tik maza?
Ē.P.: – Uzskatu, ka skolotājiem ir maza, jo, salīdzinot ar citām Baltijas valstīm, esam pēdējā vietā. Ar zemām algām labākie pedagogi dosies uz citām valstīm, strādās tur, mācīsies to valstu valodu. Mums jāiegulda tikpat, cik izdarījusi Igaunija un Lietuva. Nav jābaidās skolotājiem maksāt daudz vairāk kā kādam citam. Izglītība ir mūsu nākotne.
D.Š.: – Esmu par pedagogu algu paaugstināšanu. Cenšoties saprast, kas notiek Kuldīgas novada skolās, ir skaidrs, ka, mēģinot savākt likmi, lai ar algu var nodrošināt sevi un ģimeni, skolotāji ir tuvu izdegšanai. Pedagogu trūkst, piemēram, latviešu valodas un literatūras, ķīmijas, fizikas. Studentu izvēle – labāk studēt angļu valodu. Nesen izskanēja ziņa, ka Liepājas Universitātē šīgada pirmajā uzņemšanā mācīties par latviešu valodas un literatūras skolotāju pieteicās tikai viens students. Pieteikšanās pagarināta. Alga ir viens no saistīto trauku elementiem, kas situāciju var nedaudz uzlabot, bet neatkarīgi no tā algai jābūt augstākai.
G.J.: – Arī es esmu par to, ka skolotāju algai jābūt augstākai. Gandrīz visiem ir vairākas augstākās izglītības – tās pat tika pieprasītas, lai varētu kompensēt pedagogu trūkumu. Algas pieaugums bijis niecīgs, salīdzinot ar citām profesijām, piemēram, ārstiem alga pieauga par 75–77%. Pat ir fakti, ka medmāsām tagad minimālā alga ir 1032 eiro uz papīra, skolotājiem – ap 830 eiro. Atskaitot nodokļus, nekas daudz nepaliek – tas ir tuvu maznodrošinātā statusam. Skolotājiem izdegšanas faktors ir ļoti liels. 50% skolotāju ir virs 50 gadiem. Ar šādu zemu algu jaunos speciālistus nepiesaistīsim. Jaunais, nostrādājot skolā divus gadus, saprot, ka tas nav viņa lauciņš, jo slodzi un prasības nevar panest. Viņi dodas projām, bet ārzemēs par skolotājiem nestrādā – dara zemākas kvalifikācijas darbu, bet samaksa ir lielāka. Būtībā tā ir cilvēka dzīves un izglītībā ieguldītā laika izniekošana. Bērnudārza audzinātājiem alga ir lielāka nekā skolotājiem – 1065 eiro. Skolotāji nav nodrošināti. Var, protams, teikt par piemaksām. No pieredzes zinu, jo strādāju par matemātikas un informātikas skolotāju. Man stundas bija 36, papildus varēja būt līdz 40 stundām, ko drīkstu strādāt. Tātad papildus ir tikai četras stundas. Ko pa tām var izdarīt, lai dabūtu piemaksu? Citu priekšmetu skolotājiem dabūt piemaksas ir vieglāk, un tās maksā par pašvērtējumu, piemēram, ir minēts, ka ārpus darba laika kāds īsteno projektus. Te jādomā arī par taisnīgu atalgojumu. Jābūt koeficientam.
K.A.: – Atbalstu, ka atalgojumam jābūt lielākam, konkurētspējīgam. Pedagogs nevar būt ar zemu izglītību – jābūt augstākajai. Jāstrādā pie vienlīdzīga atalgojuma sistēmas. Kad es mācījos, skolotājs šķita prestiža, cienījama profesija, bet mūsdienās kaut kas aizgājis nepareizi. Nenovērtējam to, ka izglītība ir pamatu pamats. Atalgojums ir viens no instrumentiem, kā to novērtēt. Varbūt pat nedalīt – bērnudārzs vai skola, jo abās vietās strādā pedagogi. Tūkstoš eiro mēnesī neuzskatu par pedagoga cienīgu algu. Bieži vien pedagogi tērē savu naudu, lai mācību procesu daudzveidotu.
Vai, jūsuprāt, Latvijā ir nabadzība?
K.A.: – Pastāv. Domāju, ka rudenī to apjautīsim vēl skaudrāk, jo cilvēki pieteiksies pabalstiem. Nabadzība jau nenozīmē to, ka stāvi uz ielas un ubago. Ja cilvēks dzīvo no algas līdz algai, nevar sev atļauties ko sirdij vai dvēselei, tā arī ir nabadzība.
G.J.: – Domāju, ka tā ir slēpta. Daudziem negribas iet uz sociālo dienestu lūgt palīdzību. Nabadzība ir, bet tās izpratni sākam salīdzināt ar Eiropas Savienību. Esam iepazinuši pasauli, saprotam vēlmes un vērtības, ko arī savā ģimenē gribam ielikt. Esam nabadzīgi, un par to liecina fakti.
D.Š.: – Ir tādi cilvēki, kuri spēs izrauties jebkurā situācijā un izdomāt, kā vairāk pelnīt. Piekrītu, ka cilvēkiem jāspēj nopelnīt vairāk, strādājot arī mazāk kvalificētu darbu.
Ē.P.: – Eiropā esam pēdējā vietā. No mūsu mazajiem un vidējiem lauksaimniekiem šogad 50% ir saimniekot beiguši. Savu zemi pārdevuši lielajiem un paši no laukiem aizbraukuši. Varam runāt par nabadzību, bet kontekstā jārunā arī par dārdzību. Dzīve mums viena no dārgākajām, bet pelnām vismazāk. Pašlaik elektrība pie mums maksā visdārgāk Eiropā. Turīgi cilvēki saka – šeit visu pārdos un brauks dzīvot citur. Cilvēkiem pirktspēja tūlīt beigsies. Pieaugs noziedzība. No valsts aizbrauks arvien vairāk. Cilvēki grib dzīvot, nevis veikalā izvēlēties preces, kurām pielikta dzeltenā zīme. Jādomā, kā ierobežot inflāciju. Ēnu ekonomika tikai kāps, valsts budžetam garām aizies liela nauda, ko varētu samaksāt algās, piemēram, skolotājiem vai VUGD darbiniekiem, kuri vispār iznāk maznodrošinātas personas.
Kur valsts ņems naudu?
Ē.P.: – Apkarojot ēnu ekonomiku. Varējām pie šīs dārdzības nebūvēt tik dārgu cietumu: sākumā izmaksas bija plānotas 170, tagad 300 miljonu.
K.A.: – Būvē tādēļ, ka bija sūdzības, ka vecie neatbilst prasībām, lai tajos uzturētos cilvēki.
Ē.P.: – Kas mums ir primāri: noziedznieki vai skolotāji?
G.J.: – Valstī noteicošās funkcijas ir veselība, izglītība, drošība. Ja runājam par cietuma būvniecību, tam nauda jau bija ieplānota. Projekts jāpabeidz, nevis jāiesaldē. Tur parādās arī resurss cilvēkiem – būs, kur strādāt.
Ē.P.: – Kas strādās pašā cietumā? Darbinieku tur trūkst jau tagad.
G.J.: – Iekšlietu sistēmā un drošībā nauda tiks ieguldīta, un tas budžetā ir paredzēts.
Ē.P.: – Nekas nav paredzēts. Nav ne ugunsdzēsējiem, ne policistiem. Nav izpildīts iepriekšējais solījums, ka ugunsdzēsēji un policisti jāapģērbj. Vai viņiem jāstaigā ar desmit gadus vecām formām?


____________________________________


Kā dzīvi uzlabot


Ko jūs darītu, lai reģionu attīstību veicinātu?
K.A.: – Tikko beidzās novadu reforma, visu vēl apgūstam. Jāstrādā un jāskatās, kas jāpilnveido. Nedrīkst izbeigt to, kas ir labs. Redzot, kā darbu organizējam Kuldīgas novadā, uzskatu, ka reforma bijusi veiksmīga. Iedzīvotāji līdz šim bija tā kā maliņā, bet tagad ir ieguvēji.
G.J.: – Reģionālā reforma ir sākta un, manuprāt, veiksmīgi. Naudai no valsts nokļūt novados ir vienkāršāk – tā vairs nav sasmalcināta. Jāattīsta valstiskās programmas un jānodod novadiem, lai tās turpinātos.
D.Š.: – Administratīvi teritoriālajā reformā viens ir pārkārtot robežas, otrs – to visu noturēt un turpināt. Esam pašā sākumā. Domāju, ka reforma bija pareiza. Lai novadi attīstītos, vairāk jāiegulda ceļos, jābūt digitālai sasniedzamībai, jānodrošina sabiedriskais transports. Jābūt ieguldījumiem laukos, lai cilvēkiem būtu, ko darīt, svarīgs ir atbalsts arī uzņēmējdarbībai.
Ē.P.: – Reformai bija jābūt. Ir nianses, kurās man bija citādāka pārliecība, piemēram, par suitu novadu – tas varēja pastāvēt. Par reģionālo attīstību un naudas plūsmu – joprojām darbojas partiju kartelis. Kad Aivars Lembergs bija pie vadības, vairāk naudas gāja uz Ventspili. Tagad pašvaldību vadītāji norādījuši, ka nauda tiek tām partijām, kas ir pie varas, un tā tiek apdalīti citi novadi, kuru nav pie valdošā gala. Skumji, ka uz Latviju neskatāmies plašāk, jo nauda jāsaņem visiem, ne tikai pēc partijas piederības. Ja runā par attīstības naudu, kovida naudu, Kuldīga ir daudz ieguldījusi un labi pastrādājusi. Droši par saviem konkurentiem varu teikt: viņi ļoti labi pastrādājuši un šo naudu ieguvuši. Tomēr jādomā par visas valsts un visas Kurzemes attīstību.


____________________________________


Kāpēc kandidējat?

•  Ēriks Pucens (Ē.P.): – Daudzas lietas Saeimā nav atrisinātas. Četros gados esmu redzējis, kā tas notiek, piemēram, to, kā partijas maina viedokli vienas vai vairāku diennakšu laikā. Esmu redzējis, kā deputāti pēkšņi nobalso par 40 miljoniem attiecīgām biedrībām, kaut sākotnēji uzstādījumi bijuši pilnīgi pretēji. Esmu redzējis, kā deputāti, kuri bija pret viendzimuma pāru attiecībām, pārejot uz citu partiju, pēkšņi viedokli maina. Katrās vēlēšanās parādās jaunas partijas, un tas rāda, ka šī vēlēšanu sistēma nespēj sevi attaisnot. Tā jāmaina. Vēl viena no svarīgākajām lietām ir deputātu atbildība. Vēlētājiem jābūt iespējai deputātu atsaukt par to, ka tas nepilda savus un partijas solījumus.

•  Dace Šēle (D.Š.): – Es negaidu no citiem, rīkojos pati, esmu īstenojusi vairāk nekā desmit projektus jau no 2007. gada. Sākumā kā fiziska persona, pēc tam dibinot jauniešu biedrību, uzbūvējot Pārventā rotaļu un sporta laukumu, iedzīvinot arī Kuldīgas jauniešu māju un pagalmu. Strādāju Kuldīgas attīstības aģentūrā – novembrī būs septiņi gadi. Vēl joprojām strādāju sabiedrības labā, īstenojot projektus – būvējot pašvaldības ielas, atjaunojot skolas, siltinot sociālā dienesta ēku, būvējot grupu dzīvokļus un tamlīdzīgi. Esmu līdzās tam no idejas līdz īstenošanai. Tur es sajūtu, ka jāiet uz priekšu. Esmu gatava strādāt sabiedrības labā.

•  Gunta Jankovska (G.J.): – Visu laiku esmu darbojusies vairākās profesionālās organizācijās, asociācijās. Cenšoties veikt šo profesionālo darbību, apzinājos, ka nav bijusi iespēja darboties politikā, kā es to vēlējos. Man radušās tādas sajūtas, ka, darbojoties organizācijās, man izveidojusies pieredze, kuru varētu nodot, un gribu arī pati iesaistīties.

• Kristīna Ansone (K.A.): – Kopā ar kolēģiem cenšamies saglabāt nacionālās vērtības. Tāpēc kandidēju, esmu pagodināta, ka tiku uzaicināta sarakstā, ka kolēģi novērtē manu izglītību, pieredzi un prasmi, sajūt to, ka varu būt noderīga. Jebkuru lietu, ko daru, cenšos izdarīt ar maksimālu atdevi. Kuldīgas novada domē esmu opozīcijā, bet arī tajā var strādāt un daudz ko sasniegt. Ja iedzīvotāji uzticēsies, turpināšu strādāt tālāk.

____________________________________





____________________________________









____________________________________