2022. gada 18. augustā, 08:00
Otrajā diskusijā par sociālajām un ekonomiskajām problēmām Latvijā un Kuldīgas novadā sprieda Saeimas deputātu kandidāti: Rīgas valstspilsētas pašvaldības vecākais referents Dāvis Lodziņš (Progresīvie), SIA Ineses tortes līdzīpašnieks Juris Goldmanis (Zaļo un Zemnieku savienība), SIA HRG-lux valdes loceklis Gatis Rozenfelds (Latvija pirmajā vietā) un Kuldīgas Tehnoloģiju un tūrisma tehnikuma personāla uzskaites darbiniece Evita Pētersone (Konservatīvie).
Šoreiz
Kurzemnieka rakstu sērijas
Izpēti, izgaismo, risini! uzmanības fokusā līdz 1. oktobra 14. Saeimas vēlēšanām – politika. Proti, kas vēlētājiem būtu jāzina, lai mēs kopīgi uz četriem gadiem ievēlētu iespējami labāko nākamo likumdevēju varu.
Kurzemnieks stāstīs par to partiju (kurām socioloģiskās aptaujas paredz 5% barjeras pārvarēšanu) deputātu kandidātiem, kuri startē Kurzemes vēlēšanu apgabalā un ir no Kuldīgas novada. Tiks analizēts iepriekš paveiktais, uzklausīti vēlētāji, rīkotas diskusijas.
__________________________________________
Uzticība jāatgūst
Kādēļ Latvijā vēlētāju aktivitāte ir tik zema? Kā to mainīt?
D.L.: – Aktivitāte sākotnēji bija lielāka. Tā ir kritusies, galvenokārt neizdarīto darbu dēļ. Tā ir daudzu cilvēku vilšanās, viņi neredz, ka valstī ir kāds rezultāts. Viņiem šķiet, ka procesus nevar ietekmēt. Liela loma ir pašiem cilvēkiem, piedaloties šajos procesos aktīvi, kā kolēģi to darīja Demokrātijas festivālā, runājot par šo nepieciešamību, jo tas ietekmē mūsu visu dzīves. Vēlēšanām ir iesniegti 19 saraksti, bet vai šiem spēkiem ir vienojoša ideoloģija?
Ir daudz dažādu ideju, kā attīstīt valsti, bet lielāko gadījumu skaitā tas bijis tendēts uz konkrētām personībām.
Līdz ar to bieži redzam, ka ir šī neuzticība. Partijas Saeimas slieksni sasniedz, bet tad pajūk, jo tajā brīdī nav vienojošais elements, uz kādiem pamatiem cilvēki ir piekrituši savā starpā sadarboties, kāda ir viņu vīzija attīstībai.
J.G.: – Tas varbūt daļēji ir izglītības jautājums. Vairāk jārunā ar jauniešiem par to, kas ir vēlēšanas, ko tās mums nozīmē. Protams, arī par lēmumiem, kas nav pieņemti, daļai sabiedrības tas nav bijis saprotams. Manuprāt, politiskajā arēnā trūkst līderu. Vai arī, ja tas ir, tad ir bijis pārāk ilgi, un vēlētājos ir vilšanās.
E.P.: – Lielu lomu vēlētāju prātos spēlē propaganda. Tieši pirms vēlēšanām sociālajos tīklos vēlētājos izraisa šaubu līmeni, jaunieši tur pasniegto informāciju saprot kā patiesu. Vēl svarīgs aspekts ir arī politiskā greizsirdība, jo katra partija grib izcelties, liekot spieķus citu politisko spēku riteņos, mēģina provocēt darbības ne tajā pareizajā virzienā. Kā mainīt? Varbūt šeit derētu politiskā lielīšanās ar paveiktajiem darbiem. Par tiem būtu jārunā skaļāk. Politiskās partijas līderi nes paveiktos darbus televīzijā, sociālajos tīklos. Es varu lielīties ar mūsu
Konservatīvo 3x500 sasniegto mērķi, bet pirms četriem gadiem tā likās neiespējamā misija. Nākamais, uz ko iesim, ir 3x750.
G.R.: – Pirmais ir uzticība, bet tās nav, tāpēc arī neiet vēlēt. Parunājot ar cilvēkiem, viņi nevēlas neko mainīt un uz vēlēšanām negrib iet. Tagad ir vairāki jaunie spēki un cilvēki, domāju, ka uz Saeimas vēlēšanām atbalsts būs lielāks.
Vairāk ražot ar pievienoto vērtību
Kādi būtu soļi, lai veicinātu uzņēmējdarbības attīstību reģionā?
E.P.: – Latvija būs tik stipra, cik stipri un attīstīti būs reģioni. Kurzemē ļoti jādomā par tām bagātībām, kas mums ir. Viena no tām ir mūsu Kurzemes daba, kur ir lielisks resurss uzņēmējdarbības attīstībai, kas saistīts vairāk ar tūrismu, viesu namiem, viesnīcām, dažādiem pasākumiem, piemēram, laivošanu. Kurzemes daba – tā ir unikāla pērle, kur var strādāt gan vietējie uzņēmēji, gan piesaistīt arī ārzemju investorus. Svarīga ir mūsu ekonomiskā zona – ostām Liepājā un Ventspilī ir iespēja attīstīties, piesaistot ārzemju investorus, Eiropas fondus.
Jāattīsta arī zvejniecība, mums taču Kurzemē ir jūras piekraste.
Vairāk varētu attīstīties jaunuzņēmumi, inkubatori. Teorētiski iespējas ir, tikai tās ir jāmāk paņemt. Mēs visi nevaram būt biznesmeņi.
2021. gadā Latvijas uzņēmumam
Printify tirgus vērtība bija miljards. Tādi piemēri stimulē darboties arī citus. Bet ļoti svarīga ir izglītība. Izglītoti cilvēki ir mūsu spēks. Bet ne jau visi mācīsies augstskolās. Kuldīgā ir lielisks tehnikums. Mums vienmēr būs vajadzīgi tehniskie darbinieki, jo zinātnieki gribēs paēst un salabot savas automašīnas.
G.R.: – Tehnikumā vajadzētu ieviest programmu, kurā māca pārdevējus. Agrāk tāda profesija bija. Tagad sanāk, ka man, uzņēmējam, šuvēja jāpārmāca par pārdevēju. Svarīgi ir mācīt tādas specialitātes, kas uzņēmējiem nepieciešamas. Vēl attīstībai traucē arī birokrātija, varētu izdarīt piecreiz vairāk un ātrāk, bet daudz tiek bremzēts pašvaldībā. Tas attiecināms uz būvatļaujām, remontiem utt. Process ilgst līdz pusgadam. Kāpēc tik ilgi jāvelk? Jāpapurina dome. Rindas ir visur. Vai tiešām nevar pieņemt papildu cilvēku, lai process noritētu ātrāk? Jaunie, vienreiz, otrreiz ar to saskaroties, sabīstas, un viņiem rokas nolaižas, ko darīt. Daļa aizbrauc prom arī uz ārzemēm, bet jaunie ir vajadzīgi tepat.
J.G.: – Mūsu uzņēmums visu kovida laiku nevienu darbinieku neatlaida. Tajā laikā daudz domājām un strādājām pie jauniem produktiem. Pētījām tirgu ārzemēs. Darbā iesaistījām arī zinātniekus, divos gados sadarbībā ar viņiem radījām jaunu produktu nišu, ko rudenī laidīsim klajā, tie ir vegānie produkti. Ir ārkārtīgi liela nozīme zinātnei, bet to neviens neņem par pilnu. Mazajiem uzņēmumiem vajag parādīt, ka to var un vajag darīt. Zinātnieki ir pretimnākoši, vajag tikai ideju.
Mazam uzņēmumam, lai tas pastāvētu, ir nemitīgi jāmainās. Jebkuram ir jāmainās, bet mazajam resursu nav tik daudz.
Šīm lietām dod arī Eiropas Savienība. Mums sabiedrība ir ar daudz oriģinālām idejām, kas būtu jāattīsta. Lielvalstis zina, kā darīt tehniski, bet mums potenciāls ir oriģinālās idejās.
D.L.: – Pirmais – izbēgt no zemo algu ekonomikas. Ja runājam par tādiem mērījumiem kā ekonomiskā sarežģītība, kas būtībā ir garš un zinātniski bagāts process, kurā radām kādu produktu vai materiālu, pēc tam to pārdodam vai eksportējam. Mums joprojām šie produkti ir zemi sarežģītībā. Ja eksportējam, tad galvenokārt koksni, diezgan daudz arī pārtiku un alkoholu. Nav nepieciešama liela industriālā kapacitāte, lai to izdarītu. Man šķiet, labs piemērs ir par minēto vegāno produkciju, jo katrā produkta attīstības stadijā aug pievienotā vērtība. Viena lieta ir izveidot to no pamatmateriāliem, piemēram, labības, bet pēc tam, ar ražošanas iekārtām uzlabojot, kārtīgi sapakojot, izveidojot sadarbības saites, noformējot dizainu, produkts ir vērtīgāks un tiks labāk pārdots. Protams, to pašu var darīt arī ar koksni, ne tikai kā ar izejmateriālu, bet, piemēram, kā paneļu māju veidošanas produktu, kas Igaunijā ir ļoti attīstīts. Otra lieta būtu izvēlēties stratēģiski svarīgākās nozares, kur valsts var palīdzēt attīstīt uzņēmējdarbību ar kādiem vieglākiem noteikumiem, ar atbalstu, nosacījumiem. Ir jāizmanto mūsu cilvēku zināšanu potenciāls, ir jāveido sadarbība starp privāto un publisko sektoru, arī starp kooperatīviem. Jāiegulda arī tādās nozarēs kā informācijas un komunikācijas tehnoloģijas. Domāju, ka varam būt pietiekami ambiciozi arī robotikā, iespējams, arī Kuldīgā. Protams, arī lietām, kas ir šī gadsimta lielie izaicinājumi, piemēram, klimata krīze – tai nepieciešama straujāka pāreja uz atjaunojamo enerģiju, uz alternatīviem enerģijas avotiem. Saules paneļu sastāvdaļas, kas tiem ir vajadzīgas, var ražot arī Latvijā.
Nav nepieciešams importēt tikai no citām valstīm, atdot savus līdzekļus viņiem. Varam saražot paši, un iespējams ar laiku arī eksportēt.
Kā trešo gribētu minēt korupcijas aspektu, tas ir saistīts arī ar ēnu ekonomiku, kas mums ir pārāk liela, saistās arī ar dažādiem nodokļu režīmiem un neskaidrībām tajos. Cilvēkiem nav pārliecības, ka nodokļu nauda tiks pienācīgi pielietota tur, kur tā ir vajadzīga. Ir arī dažādu nozaru lobiju ietekme. Piemērs no Rīgas: bija izstrādāts jauns teritoriālais plānojums, kas nepieciešams, lai īpaši ārzemju investori varētu apzināt kādas teritorijas var attīstīt, kurās ēkās var veidot savas filiāles vai uzņēmumus. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija šos grozījumus ir nobloķējusi, ejam uz Satversmes tiesu, lai lēmumu pārsūdzētu. Grozījumā ietverts, ka azartspēles no pilsētas mazinām, tikai liekam četru un piecu zvaigžņu viesnīcās. Rezultātā plānojums nolikts uz pauzes.
Darba tikums, motivācija un izglītība
Vai trūkst darbaspēka, kvalificētu speciālistu? Kāpēc tas tā ir?
J.G.: – Uzņēmumā ir kodoldarbinieki, un ir cilvēki, kas mainās. Katram uzņēmējam ir sava specifika. Apmācība darbiniekiem ir vajadzīga. Alga ir svarīga, bet ne vienmēr tā ir motivējošais faktors. Motivācija nāk no ģimenes.
G.R.: – Daudzus gadus netrūka. Vienmēr esmu teicis, ka algu vajag celt, kad tas brīdis pienāk, seko sāpīgākais, piemēram, alga pieaug par 70 eiro, bet darbiniekam uz rokas tie ir 50 vai 40 eiro. Tad dusmojos, kāpēc atņēmāt vēl no uzņēmēja un darbiniekam nepielikāt, kāpēc tik daudz novilkāt paši sev? Man nepatīk, ka ir tik daudz ierēdņu, strādāt visi negrib, grib tikai pelnīt. Mazliet ir jāpavirzās atpakaļ, kad pie darba mācīja jau skolā, tas jāiekļauj programmā. Uzņēmējam dažkārt jaunais jāmāca kā mammai vai tētim.
D.L.: – Algas pielikumā milzīga proporcija ir darbaspēka aplikšana ar nodokļiem. Tas nav veids, kā radīt ilgtermiņā labu sociālo politiku. Ir vēl veids, kā varam panākt, lai cilvēki vairāk strādātu, – tā ir izglītība un veselība. Viens piemērs. Ja cilvēkam ir veselības traucējumi vai invaliditāte (un tie arī ir vairāki desmiti tūkstoši cilvēku Latvijā), viņiem nav pietiekama atbalsta, lai viņi varētu sākt darba gaitas vai turpināt tālāk izglītoties. Vajadzīgs arī atbalsts cilvēkiem, kuriem kāds ir jāaprūpē. Valstī ir novecošana. Daudziem ir jārūpējas par saviem vecākiem vai citiem ģimenes locekļiem. Arī viņiem svarīgs ir atbalsta tīkls. Bija ģimenē gadījums, kad vienlaikus abi vecvecāki bija uz gultas, kādam viņi bija jāaprūpē. Aprūpe ir pilnas slodzes darbs. Paldies Latvijas Samariešu apvienībai, kas piedāvā pakalpojumu – aprūpi mājās. Mums arī ir vairāki kolēģi, kas dara darbu šajā organizācijā. Viena no lietām, kad iestājos Progresīvajos, bija tas, ka redzēju, ka šeit ir cilvēki, kas šos pakalpojumus kādā mirklī ir radījuši. Tas patiešām ir skumji, ja nav izvēles un vecāki būtu jāievieto pansionātā. Ja ģimenē ir bērns invalīds, ko darīt? Atļauties kādu pieskatītāju – tās ir ārkārtīgi lielas izmaksas. Ideja ir par to, ka ir citi veidi, kā ekonomika var nedaudz atbalstīt. Darbs ir tam, kas aprūpē, bet citam nav jāpamet savs darbs.
E.P.: – Ik pa laikam paskatos Nodarbinātības valsts aģentūras mājaslapā darba piedāvājumus Kuldīgas novadā, tur redzami vieni un tie paši uzņēmēji, kas aicina darbā. Rodas jautājums, kādēļ ir tāda mainība? Problēma ir noturībā.
Esmu četru bērnu mamma, divi ir pieauguši, bet divi vēl skolas vecumā. Arī es esmu nonākusi pie atziņas, ka bērnus šodien audzinām kā siltumnīcas efektā. Agrāk skolēni brauca ražas talkās: lasīja ābolus, kartupeļus. Tas bija laiks, kad bērniem iemācīja atbildību, pienākuma apziņu. Ir jārēķinās ar to, ka šī paaudze ir citādāka.
D.L.: – Tās savā ziņā ir milzīgas demogrāfiskas izmaiņas. Ir paaudze, kuras mērķis ir apprecēties, iegādāties māju, bērnus sūtīt augstskolā, ir tādi lieli sapņi; mūsdienās ar rocību un īres cenām jaunieši šādu nākotni neredz. Tā ir risināma problēma. Dot motivāciju tajā mirklī, kad ir ierobežota naudas vērtība, tad arī citi darba motivācijas faktori kļūs svarīgāki, piemēram, uzņēmumā var saredzēt izaugsmi, ir interesants darba process.
Gan konkrētas lietas, gan sapņi
Kādas būs jūsu prioritātes ievēlēšanas gadījumā?
D.L.: – Tās ir trīs. Pirmā – cenu un enerģētikas krīzes veiksmīga pārvarēšana. Skaidrs, ka inflācija tik ātri neapstāsies, būs nepieciešama rīcība no valdības puses, lai nepiedzīvotu vēl vienu 2008., 2009. gadu. Mērķis, lai cilvēkam vidēji dzīves līmenis nepasliktinātos, salīdzinot ar iepriekšējo gadu. Otrā – ieguldījumi cilvēkos un infrastruktūrā. Gribas mainīt ierasto domāšanu. Ieguldījumi atmaksājas pēc gadiem desmit, divdesmit. Piemēram, bērni un viņu darba kultūra – tur jāiegulda jau mazotnē. Trešais – lai cilvēki nevis tiek dalīti pareizajos vai nepareizajos, bet tiek cienīti neatkarīgi no viņu izcelsmes, izskata vai citām tamlīdzīgām ārējām pazīmēm. Integrācijas jautājumi mūsu skatījumā ilgstoši nav risināti, viena no prioritātēm ir izglītības sistēmas izmaiņas tieši latviešu valodā, sākot to mācīt jau no pirmsskolas.
J.G.: – Noteikti tā būtu nodokļu politikas pārskatīšana un to samazināšana. Mazo un vidējo uzņēmumu iespēja saņemt Eiropas struktūrfondu atbalstu. Tā ir par maz. Būtiska ir arī izglītība, tās kvalitāte.
E.P.: – Varbūt ir pienācis mirklis, kad pēc trīsdesmit gadiem varam enerģētisko neatkarību tomēr iegūt? Tā ir alternatīvā enerģija, vēja parki. Vienmēr cīnīšos par kvalitatīvu izglītību. Latvija sasniegs savu izaugsmi ar gudrām galvām. Jāmaina arī nodokļu politika, ir nozares, kur tos var samazināt.
G.R.: – 2008., 2009. gads, kad bija krīzes laiks, man bija labākais laiks. Arī šis ir iespēju laiks daudziem, lai kaut ko sāktu, ir iespēju laiks. Krīzes ir labas, un tās taisa mākslīgi. Par cilvēkiem rūpēties kā par ģimeni. Ja esi valdībā, tad domāt ne par savu ģimeni, bet domāt par cilvēkiem kā par ģimeni.
Uzskatu, ka man šajā pasaulē nepieder nekas, šodien es tā jūtos. Piedzimstot Latvijā, uzskatu, ka man pieder arī upes. Ja man pieder upes, tad man pieder kaut kāda enerģija, uz tām ir uzcelti HES. Kāpēc katram cilvēkam nav par brīvu 100 kilovati? Bet par pārējo patērēto viņš maksā. Katram jaundzimušajam piederētu hektārs vai divi zemes. Katrs cīnītos par savu. Par ko man šodien cīnīties? Tas ir mans ideālais stāsts. Mēs gribētu, lai katram cilvēkam kaut kas piederētu un par to viņam nebūtu jāmaksā nodoklis.
Kāpēc jūs kandidējat šajās vēlēšanās?

Evita Pētersone (E.P.):
– Šīs ir manas otrās Saeimas vēlēšanas. Pirmās bija 2018. gadā. Startēju arī pašvaldību vēlēšanās. Pārstāvu politisko spēku
Konservatīvie, kuram pilnībā uzticos. Šajā partijā, izlasot programmu, iestājos ar mērķi, ka tā ir arī mana pārliecība. Tur ir godīga, konstruktīva, uz tiesiskumu vērsta politika.

Juris Goldmanis (J.G.):
– Nāku no privātā sektora vides – uzņēmuma Ineses tortes, ražojam pārtikas produktus, saldumus, pārsvarā tās ir tortes. Šajā uzņēmumā esmu 11 gadus. Pieredze gūta diezgan liela. Pašlaik ir traki laiki, un gals tiem vēl nav redzams. Uzskatu, ka ir vajadzīgi vairāki cilvēki no privātā sektora – uzņēmējdarbības vides. Pats kandidēju pirmo reizi, pārstāvu Zaļo un Zemnieku savienību.

Dāvis Lodziņš (D.L.):
– Kuldīgā beidzu V.Plūdoņa ģimnāziju, pēc tam devos mācīties uz Nīderlandi, aizmācījos līdz maģistra grādam psiholoģijā. Atgriezos Latvijā.
Progresīvajos iestājos 2018. gadā, būtībā dienu pirms Saeimas vēlēšanām. Šogad kandidēju pirmo reizi. Strādāju Rīgas domē, esmu arī partijas valdē. Primāri nodarbojos ar komunikācijas jautājumiem un stratēģisko plānošanu. Kandidēju, lai atbalstītu savu partiju un komandu, ar kuru diendienā strādāju, arī tāpēc, ka cilvēku Latvijas partijās ir ļoti maz. To mums ir jācenšas mainīt. Prieks, ka jaunā paaudze ir gatava mainīt, piemēram, to, ja cilvēks ir partijā, tad noteikti savtīgu nolūku dēļ, kas citreiz ir aizspriedums. Ja gribam godīgāku, atklātāku politiku, tad tā ir viena no lietām, kas jāmaina. Gribētos, lai pieaug arī vēlēšanu aktivitāte.

Gatis Rozenfelds (G.R.):
– Jauni spēki kandidē, kad kaut kas nav kārtībā. Tika ieviesta krīze. Pēc katras krīzes veidojas izaugsme.
Domāju, ka krīzi var ieviest arī citādākā veidā, ne tik dramatiskā, terorizējot cilvēkus.
Esmu bijis vairākās valsts iestādēs, tai skaitā arī medicīnas, kur dakteris ir kā pārdevējs, protams, ne visi. Tā bija personīgā pieredze. Tāpēc esmu šeit. Centīšos situāciju mainīt, protams, katrā nozarē tas nebūs iespējams.
Lūdzu autorizējies, lai komentētu.