Laikraksts Kurzemnieks

Kā mašīnas uz ceļa

Emīlija Vītola-Zariņa, Skrundas vidusskolas 11. klase:



– Nav nemaz tik traki, kā domāju, bet pavasarī biju jau pieradusi mācīties mājās, veidot sev grafiku. Arī tagad labprāt mācītos attālināti.

Skola tagad ir organizētāka. Pusdienu laiks sadalīts pa klasēm. Pusdienu starpbrīži jau bija pirms tam, bet tagad ir sadalīti vēl vairāk. Arī gaiteņi sadalīti divās daļās: pa vienu pusi iet uz vienu pusi, pa otru pusi uz otru. Tā kā mašīnu joslas uz ceļa. No rītiem pie durvīm blakus dezinfekcijas līdzeklim stāv skolas medmāsa, un visiem obligāti jādezinficē rokas. Arī skolotāji pēc katras klases dezinficē galdus un izvēdina klasi. Masku nēsāšana problēmas nesagādā, jo ar tām nemaz nav tik grūti un tās domātas mūsu veselībai.
 

Lielu izmaiņu nav



Annija Zignere, Alsungas vidusskolas 9. klase:

– Pirmais mēnesis klātienē nav bijis viegls. Grūti ieiet atpakaļ ritmā. Attālināti mācīties es vairs nevēlētos, jo tā nav tāda iespēja kā skolā. Tad nevar aiziet pie skolotājas, kura visu paskaidros. Protams, var piezvanīt, bet tas nav tas pats. Pietrūktu arī draugu un aktivitāšu pēc skolas.

Izmaiņas redzamas stundu sarakstā: stundas saliktas pa divām uzreiz tā, lai nebūtu tik bieži jāpārvietojas pa gaiteņiem. Pusdienojam tajā pašā laikā kā pagājušajā gadā, bet ejam reizē ar skolotāju un starp klasēm ieturam distanci. Obligāti mazgājam un dezinficējam rokas. Gaiteņos aizliegts drūzmēties ar citām klasēm. Man šķiet, ka nekas cits īsti nav aizliegts, tikai, protams, nākt uz skolu, ja nejūties labi. Mēs visu dienu nesēžam vienā kabinetā – tie jāmaina. Starpbrīžos skolotāji vēdina klasi un dezinficē solus. Mums maskas nav jānēsā, bet man nebūtu iebildumu. Domāju, ka tās vajadzētu ieviest katrā skolā, lai vairāk radītu drošības izjūtu.
 

Pašiem savs tējas stūrītis



Evelīna Rozenberga, V.Plūdoņa Kuldīgas vidusskolas 9. klase:

– Pirmais mēnesis skolā ir kā atgriezties vecajās sliedēs, tikai ar stingrākiem un pilnīgi citādiem noteikumiem. Skolēni, ieraugot viens otru, par Covid-19 pandēmijas aizliegumiem piemirst. Skatoties uz visu Kuldīgā un Latvijā notiekošo, domāju, ka drīz atkal mācīsimies attālināti. Pati to nevēlos, jo klasesbiedriem daudz ko var pajautāt tepat, nevis videozvanā. Ir arī tādi priekšmeti kā ķīmija, kurus attālināti iemācīties grūti. Skolotājs tomēr pastāsta, un ja vēl ar kādu dzīves piemēru to var izskaidrot, tad ir izcili.

Skolotājas tagad var iejusties skolēnu ādā, staigājot pa stāviem, kā tas agrāk bija jādara mums. Tagad katrs sēžam savā klasē jeb savā mājsaimniecībā. Man patīk, ka nav jāstaigā pa stāviem, jo tad nav drūzmēšanās. Mēs klasē esam uztaisījuši tējas stūrīti, kurā pats sev var uztaisīt tēju vai kafiju – ko sirds vēlas. Pēc stundām paši to sakārtojam un starpbrīžos atveram logus, lai telpa izvēdinās.

Pagājušajā gadā pusdienojām pēc trešās stundas, tagad pēc piektās. Pusdienu starpbrīži sadalīti sīkāk, lai nav drūzmēšanās, un saīsināti no 25 uz 15 minūtēm. Ejot uz pusdienām, obligāti jānomazgā rokas. Pie zāles durvīm stāv skolas māsiņa, kura visu laiku to atgādina. Arī no rītiem viņa pieskata, lai katrs nodezinficē rokas. Dezinfekcijas aparātiņi ir katrā stāvā pie tualetēm, pie visām skolas ieejām un pie ēdamzāles.

Pandēmijas dēļ aizliegts starpbrīžos iet uz veikalu, nav ieteicams citiem aizdot savas kancelejas preces. Es pati dažreiz to piemirstu un iedodu citam, kas nepieciešams, bet citi paspēj pa starpbrīdi arī aiziet uz veikalu.

Maskas nav obligātas, bet ir tādi skolēni, kuri nēsā izvēles vai arī saaukstēšanās dēļ. Es negribētu staigāt ar masku, jo ir grūti elpot un, ja jārunā klases priekšā, tad ir jārunā divreiz skaļāk, lai mani dzirdētu.


Attālināti negrib



Ralfs Pīpītis, Kuldīgas Centra vidusskolas 11. klase:
– Pirmo mēnesi klātienē vērtēju pozitīvi. Labāk nekā attālinātās mācības. Esmu dzirdējis, ka agri vai vēlu tās atkal notiks, bet to es ļoti nevēlos. Esmu sapratis, ka pašam trūkst motivācijas mācīties, grūti plānot mācību grafiku, un es arī jūtos izolēts. Līdzīgs viedoklis ir maniem draugiem. 
Skolā ir pārvietošanās ierobežojumi. Katrai klasei savs kabinets, uz kuru dodas skolotājas un kurā pavadām visu dienu. Ir savs stāvs, pa kuru staigāt starpbrīžos. Izņēmums ir informātikas stundas un arī sports, kurā ejam uz manēžu. Mums noteikta apļveida kustība – pa vienām kāpnēm uz augšu, pa otrām uz eju, tāpat ir ar ieeju un izeju. Neesmu redzējis, ka skolotājas kādu bariņu izkliedētu.
Pusdienu starpbrīži sadalīti sīkāk. Esmu priecīgs, ka tagad ēdam stundu agrāk, jo ap to laiku jau esmu izsalcis. Roku mazgāšana un dezinficēšana nav obligāta, taču skolēni to dara arvien vairāk, un tas priecē. Skolotājas dezinficē solus garajos pusdienu starpbrīžos, kad skolēnu vairums nav kabinetā. Būtu jāiegādājas cits dezinfekcijas līdzeklis, jo tagadējais stipri un nepatīkami ož. Kabineti ir jāvēdina katru starpbrīdi. Maskas nav jāvalkā, un es arī neuzskatu to par nepieciešamu, jo iespēja izplatīt vīrusu krasi nemainīsies.