Laikraksts Kurzemnieks

„Latviešiem pamatēdiens vienmēr bijis kartupelis, bet saldajā – maize, medus un piens. Tas paliek nemainīgi, mainās tikai pasniegšanas veids,” saka skolotāja Anita Bērziņa.

„Toreiz gatavo zāļu nebija – sastāvdaļas tika atvestas lielos traukos. Klepus laikā milzīgā daudzumā fasējām mikstūras, zivju eļļu. Pulverīšus taisījām pašas. Farmaceits jauca sastāvdaļas, mēs locījām. Tie bija jāsaloka ļoti daudz – vienam cilvēkam vajadzēja pa 100–120 pulverīšiem,” atceras Ilga Sokolovska.

„Ja kāda atzīme man nešķiet pietiekami laba, labot tomēr neeju. Ķirurgs jau arī neko vairs nelabo! Tāpat galdniecībā: ja ko nepareizi nozāģē, labot vairs nevar – jātaisa jauna detaļa,” saka Kuldīgas tehnikuma audzēkne Katrīna Spēkaine.

„Man tirgū prasa: „Vai jums ir puķe, kuru nevajag laistīt?” Es atbildu, ka tādas ir plastmasas puķes, bet arī tām jāslauka putekļi. Bez kopšanas nekas neaug,” saka stādaudzētājs Voldemārs Mālnieks.

Bijusī rīdziniece, tulkotāja Baiba Vētrāja stāsta, ka Kuldīgā vai tās apkārtnē meklējusi jebkuru darbu: „Par slaucēju no Kuldīgas apvidus piezvanīja viens cilvēciņš. Šķita, ka viņu vairāk interesēja mani pavilkt uz zoba: vai tad nu mācēs. Parunājām, nekas neiznāca. Viņš pateica, ka man fermā nākt nevajag.”

„Komandas darbu var simboliski atainot kā ratus, kas jāvelk kopā. Bet ne vienmēr tas rit raiti. Katrs darbinieks ieņem kādu pozu: viens velk no visa spēka, cits ratos iesēžas, vēl kāds stumj, bet atrodas arī tāds, kurš iebāž spieķi ritenī,” saka Dāvids Grāveris.

Iedzīvotāju sapulce Sieksātē jautrību sacēla kāds vietējais kunga dūšā, kurš mēģināja pievienoties runas vīriem un klausītājiem. Skrundas pašvaldības policisti, kuri bija ieradušies uz tikšanos, iekarsušo vīru vairākkārt vadīja uz mājām, tomēr viņš neatlaidīgi centās piedalīties.

„Visu mūžu biju celtnieks, esmu uzcēlis vairākas mājas. Bet nu esmu sapratis, cik saudzējams ir vecais, – skatos uz to citām acīm. Man patika entuziasta Jura Zviedrāna lekcijas. Viņš pēc fotogrāfijas tik daudz ko spēj izstāstīt, piemēram, par vecām durvīm,” saka Jānis Korāts.

„Ja vajag, piedalos akcijās. Lai dabūtu krūzīti ar uzņēmuma "Nākotne" logo, bija jānopērk pieci desu luņķi. Nopirku. Vienu desu paturēju, pārējās izdāvāju citiem,” saka Laura Dzērve.

„Varu parādīt kasetes, kurās no Latvijas Radio ierakstīts viss, ko tas raidīja barikāžu laikā. Toreiz to darīju ar domu: ja nu kas, man būs liecības. Tas nu ir mans devums Latvijai,” saka kolekcionārs Atis Gunivaldis Bērtiņš.

„Sociālajam darbiniekam jāatrod īstie vārdi, ko cilvēkam pajautāt. Bieži, ierodoties pie mums, naudas pabalsts viņam nav tas būtiskākais. Vienkārši ir vajadzība iziet no mājas un izrunāties,” saka Kuldīgas sociālā dienesta darbiniece Vineta Brūdere-Sedliņa.

„Mēs labprātāk gribētu būt uzvarētāji un veiksminieki, tādi, kas bez aizķeršanās spēj tikt galā ar dzīves grūtībām un izaicinājumiem. Nevarēt, nespēt, nesaprast, justies bezpalīdzīgam nav gluži tas, pēc kā ilgojamies, un tomēr bez šādas pieredzes nenotiek izaugsme, nerodas briedums, mūsos apslēptajam potenciālam nav iespējas īstenoties,” saka Rīgas mācītājs Kaspars Simanovičs.