Laikraksts Kurzemnieks

„Mežā ir labi – koki pretī nerunā. Mežs nāk ar viedumu, varu strādāt un reizē atpūsties. Pēc cilvēkiem tas neskumst – mēs skumstam pēc meža,” saka mežsaimniece ceturtajā paaudzē Sigita Vaivade.

„Bērnībā lauku mājās Snēpelē kartupeļu laukā ik pa laikam varēja atrast ko interesantu: māla lauskas, krāsns podiņu fragmentus. Sākumā tikai nejauši atradu, pēc tam ņēmu lāpstu un sāku rakt. Tie bija mani pirmie arheoloģiskie izrakumi. Izdevās atrast arī 16. un 17. gadsimta krāsns podiņus, pat veselus,” stāsta Kuldīgas novada muzeja direktors Eduards Dambergs.

„Kas dzīvs, tas ēst grib. Atnāk ūdri, atlido kormorāni, dzēses, zivju ērgļi. Tā tas dabā iekārtots, ka sava tiesa jāatdod. Patrāpās arī kāds divkājainais: ja jau bankomātus aplaupa, kādēļ nenākt uz dīķiem?” saka zivkopis Arnis Zalcmanis.

Lielākā zivs, kas savulaik dzīvojusi Laidu puses dīķos, bijusi 16 kg smaga karpu mamma. Tai dots vārds Aņka. Beigās tā nonākusi kolhoza "Uzvara" makšķernieku dīķī. Katrs pēc tam apgalvojis, ka Aņku izvilcis tieši viņš.

„Mūsu uzdevums bija viens: atvest uz Latvijas Radio jaunu cilvēku auditoriju, atvest arī jaunas balsis. Tas izdarīts ar uzviju. Man šķiet, ka mūsu kabatā ir visas pasaules mūzikas bibliotēka! Pirms desmit gadiem tas šķistu neiespējami,” saka "Latvijas Radio 5" dīdžejs, labdarības maratona "Dod pieci" izveidotājs Toms Grēviņš.

„Reiz paziņa lūdza ieteikt dāvanu vienam bagātam cilvēkam. Man bija tāda trīslitru pudele, kurā kādreiz lēja kandžu, un to mēdza saukt gan par Karlīni, gan Katrīnu; tādas vēl redzamas vecās krievu filmās. Dabūju labu pašbrūvēto, ielēju tajā trīslitru pudelē, uzliku metāla plāksnīti ar veltījumu. Tā miljonāru sabiedrībā esot bijusi visvairāk apbrīnotā un pieprasītā manta – labāka par franču konjaku,” atceras Uldis Melbergs.

„Amerikā cilvēku dzīvesveids un pasaules uztvere ir atšķirīga no eiropeiskās. Daudz laika pavadām mašīnā. Pa tās logu var nodot drēbes ķīmiskajā tīrītavā, nopirkt pārtiku, zāles,” stāsta Rineta Tincu.

„Daudzviet modernajiem autobusiem jāpiestāj peļķēs pieturvietās, kur nav pat platformu, un, ja ir, tad zālēs ieaugušas, sadrupušas, kur invalīdam vai vecākam cilvēkam grūti tikt,” saka Valda Gurina.

„Mans teiciens ir tāds: ja cilvēks sastāv 70% no ūdens, tad vēlams, ka no laba ūdens,” saka SIA Kuldīgas ūdens valdes priekšsēdis Andris Kļaviņš.

„Latviju tomēr pret citu zemi nemainītu, arī ne pret Poliju, kur mazāks PVN,” saka augļkopis Mārcis Freimanis no "Lejasdārziem".

"Ar greiderēšanu vien ceļu nevar sakārtot tā, lai tas būtu labs. Smalkais segums kā putekļi sausā laikā no ceļa sen jau aizputējis, un uz brauktuves nav grants, ko greiderēt, - palikuši tikai akmeņi," saka Vārmes zemnieks Dzintars Erdmanis.

„Sev par lielu prieku konstatēju divas disciplīnas uz skatuves un zālē: aktieri neālējās, netirināja rokas un kājas, un publika bija klusa un uzmanīga. Ir lauciniekiem divējāda tipa teātri: kultūras faktors un balagāns... Pēdējā veicināšanai nav nekādi kursi vajadzīgi!” tā 1927. gadā teicis režisors Lejas-Krūmiņš Rīgā par teātra kursiem Nīkrācē.