Laikraksts Kurzemnieks

„Kad sākās lielveikalu laiki, pārvācos uz Rimi,” turpina Lāsma. „Gājēju ielā ziedus vairs nepirka. Katrs gribēja pie veikala piebraukt, paņemt puķes kopā ar šampanieti vai desām.” Telpas izīrētas citiem. Tagad pagājuši desmit gadi, un Madara atgriezusies. „Man likās, ka šis veikals jātaisa tieši man un neviens labāk par mani to neizdarīs. Te nekas cits arī neiederas – tikai dekori. Veidojot uzņēmumu, jebkurš domā par peļņu. Arī es domāju, ka šis veikals var nest peļņu,” uzskata L.Ciekause. Bet, atverot jaunu, pirmos trīs mēnešus par tā ienākumiem nevarot spriest. Tas neesot nevienā grāmatā rakstīts – tā esot Lāsmas pieredze. Trīs mēnešus varot nepelnīt neko, un ar to jārēķinās. Mazpilsētā vislabākā reklāma esot no mutes mutē.

Suvenīru un citi skaistu lietu veikals radīts tūristiem un arī kuldīdzniekiem. Ideju noteicis pats telpu interjers. „Reiz sēdēju un domāju, es gribu šeit tirgot. Te būs labas lietas – varbūt ne lētas, bet visas taisītas ar rokām,” stāsta Lāsma. Piemēram, porcelāna auskari ir no Rīgas, tos piedāvā jaunā māksliniece Madara Rozentāle – talantīga meitene, kura beigusi Jaņa Rozentāla mākslas skolu. Īpašas ir arī koka rotaļlietas, kuras Liepājas uzņēmumā Eko telpa gatavo Iveta Kuncīte. Kā saka L.Ciekause: „Skatos uz tām un domāju: „Ārprāts! Ko tik cilvēks nevar izdomāt!” Tās ir tik mīlīgas! Ekorotaļlietas ir no tīra koka, un tajās nav izmantota ķīmija.”

Uzņēmēja grib izdomāt arī savus suvenīrus, lai būtu kas tāds, kas nav nevienam citam. Varbūt būs arī kāda rūpnieciska prece, bet tā noteikti būs ražota Latvijā. Cilvēkus, kuri kaut ko ražo, Lāsma meklējot pati ar meitas Lauras palīdzību. Preces tiek izpētītas ļoti nopietni. „Es diezgan rūpīgi apskatu kvalitāti un domāju, vai cilvēki to gribēs, vai lieta ir estētiska. Varbūt tāpēc veikaliņš nav ar precēm piebāzts,” skaidro īpašniece. No jūlija būs melnā keramika no Kandavas, ko taisa Linda Romanovska, un no citām vietām. Nedaudz vēlāk būšot lina kleitas.

„Ļoti priecājos par tiem, kuri veido īpašas lietas, jo Kuldīga ir īpaša pilsēta un tai pienākas tikai īpašas lietas,” smaida Lāsma. „Gribu, lai veikals patīk man pašai un arī pārējiem. Tas ir mans mīlestības bērns, kuru vēl turu klēpī.”