Laikraksts Kurzemnieks

Arī Madonas novadā skolēnu pārvadāšanai izmanto speciāli šim mērķim iegādātus autobusus, un Madonas novada domes priekšsēdētājs Agris Lungevičs atzīst, ka pašvaldības šajā ziņā ir dilemmas priekšā, jo pieaugušie braukt skolēnu autobusos nedrīkst, bet kā lai to liedz, ja kāda vieta autobusā tomēr ir brīva un iedzīvotājam ir jānokļūst pagasta centrā, bet sabiedriskais transports nekursē.

“Saņēmām septiņus autobusus, kuri jau no tālienes bija ļoti labi pamanāmi oranžās krāsas dēļ. Visiem pagastiem gan to nepietika, tāpēc pašvaldība autobusus skolēnu pārvadāšanai iegādājās vēl arī par budžeta līdzekļiem. Pieļauju, ka kāds iedzīvotājs savu reizi iekāpj autobusā un uz pagasta centru atbrauc kopā ar bērniem, bet citādi autobusus ārpakalpojumu sniegšanai neizmantojam, tos nevar noīrēt nedz fiziskā persona, nedz arī uzņēmums. Noteiktie ierobežojumi sākumā bija ļoti strikti – pārvadāt varēja vienīgi skolēnus, turklāt tikai uz mācību iestādi. Pēc tam nosacījumus nedaudz mīkstināja, pieļaujot arī pašdarbnieku vai sportistu vešanu uz pasākumiem,” stāsta pašvaldības vadītājs. Uz papildus šveiciešu oranžajiem autobusiem iegādāto transportu gan nav nekādu ierobežojumu no “ārienes”, līdz ar to iespēja ar tiem pārvadāt arī pieaugušos ir lielāka.

“Tomēr skaidrs, ka autobusi ir iegādāti par pašvaldības finansējumu, bet tas ir domāts visām sabiedrības grupām, ne tikai skolēniem. Protams, pašvaldība nevar konkurēt ar sabiedrisko  pārvadātāju un pārklāt esošos maršrutus, taču neļaut pašvaldības autobusos kāpt novada iedzīvotājiem arī ir ačgārna pieeja. Veidojas situācija, kad īsti nevar saprast, kā labāk rīkoties. No vienas puses, ir autobuss – lūdzu, brauciet, bet, no otras puses, tas var radīt risku, ka nākotnē reisi, ko nodrošina sabiedriskais pārvadātājs, pasažieru trūkuma dēļ var tikt slēgti. Esmu runājis ar pagastu pārvalžu vadītājiem, jautājis, vai mazajiem busiņiem būtu jāplāno atsevišķi maršruti pieaugušajiem, lai uz novada vai pagasta centru atvestu cilvēkus pie ārstiem, uz aptieku, pastu, iespējams, arī uz veikalu, – tur, kur to pietiekamā apmērā nenodrošina sabiedriskais pārvadātājs. Situācija vēl tiek pētīta,” uzsver A. Lungevičs.

Piemēram, no Jāņukalna uz Madonu autobusi kursē tikai divas reizes nedēļā, tāpat iedzīvotājiem ir ierobežotas iespējas nokļūt pagasta centrā Jaunkalsnavā, līdz ar to šo apdzīvoto vietu cilvēkiem iespējas saņemt pakalpojumus pagastu un novadu centros ir visai minimālas. “Būtu tikai loģiski, ja tur, kur sabiedriskais transports kursē reti, šo pakalpojumu saviem iedzīvotājiem nodrošinātu pašvaldība, nosakot konkrētu dienu un laiku. Ja ir resursi – autobuss, un arī šoferis tiek algots, kāpēc gan to nedarīt?” Aronas pagasta pārvaldes vadītājs Andrejs Piekalns piebilst, ka novada teritorija ir tik liela, ka bez speciāla maršruta bērni nenokļūtu Kusas pamatskolā un pirmsskolas izglītības iestādē. Skolēni izmanto braukšanai gan uzņēmuma “Madonas ceļu būve” autobusu, gan pērn nopirkto pašvaldības autobusu, kurā, ko tur slēpt, ja vien ir brīva vieta, tiek paņemta arī kāda mamma vai vecmamma, kam jānokļūst pagasta centrā. “Savi pagasta cilvēki taču vien ir. Kāpēc viņiem radīt nevajadzīgas problēmas, liekot meklēt citu transportlīdzekli?” vaicā A. Piekalns. Viņam piekrīt arī autobusa šoferis Gunārs Mednis, kurš novada bērnus uz skolu ved jau septiņus gadus. Neviens pašu cilvēks ceļa malā atstāts netiekot.



Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.