Aizvērt

„Neviens neticēja, ka tā notiks!”

2022. gada 22. martā, 10:25
Raksta autors: Alberts Dinters
„Neviens neticēja, ka tā notiks!”
Natālija Makarenkova, Māris Akula un Nadja Dahno sava darba devēja īpašumā Kuldīgā.
Kuldīdznieks MĀRIS AKULA pirms 15 gadiem Ukrainā sācis uzņēmējdarbību. Tagad viņš kopā ar vairākām darbiniecēm atgriezies Kuldīgā. Ukrainietēm te ir pajumte, lai mierīgāk sagaidītu kara beigas.
„Bizness man joprojām ir, jo, neskatoties ne uz ko, viss turpinās. Mainījies tas, ka Kijivas ofiss pārcelts uz Kuldīgu, te ir vairāki darbinieki, un strādājam attālināti,” stāsta M.Akula.

Pastāstiet par savu biznesu!
Tie ceļi bijuši dažādi. Sāku tirgot automašīnu piekabes, pēc tam santehniku. Biznesa vides iepazīšanā pirmie trīs gadi bija skarbi, kamēr saprot, kā tas notiek. Iedomājies: tu nonāc svešā valstī, tev liekas, ka esi baigi krutais un nu tikai visiem rādīsi, kā jātaisa bizness! Bet pēc trim gadiem tevi noliek uz ceļiem, brauc mājās un kasi pauri, brīnoties, kas noticis. Tad sagadīšanās pēc iepazinos ar parfimērijas rūpnīcas Dzintars pārstāvi, kad rūpnīcu vēl vadīja Iļja Gerčikovs. Biju palicis bez nekā, tomēr uz Ukrainu aizvedu divas paletes ar Dzintara produkciju. Pirmo veikalu atvērām Maidana metro stacijā. Šis laukums pēc notikumiem 2014. gadā kļuvis populārs visā pasaulē. No mazā veikaliņa izveidoju tīklu ar 48 franšīzes veikaliem visā Ukrainā, seši bija Krimā un Doneckā. Līdz 2014. gadam likās, ka viss ir labi, ka paveicies, bet tad Volodja (Putins – aut.) pirmo reizi nāca visus glābt. Atkal viss apstājās, bet ar Dzintaru turpināju strādāt, taču sapratu, ka jāmeklē vēl kaut kas. Sākām tirgot šprotes, ieguvu papildu investīcijas no Latvijas draugiem uzņēmējiem. Sortimentā parādījās Delicanto pastētes, ir izveidotas 600 tirdzniecības adreses Ukrainā, Kijivā ir ofiss, spēcīga komanda.
Bija un ir plāni, tikai tagad strādājām no Kuldīgas. Pēdējais lēmums: visu noliktavu izkraujam tukšu, jo ir reāli draudi, ka tur var trāpīt raķete, ka tur var ierasties tie, kuriem es negribu ļaut tur esošo apēst. Tad jau labāk lai apēd Ukrainas tauta! Šobrīd par naudu domājam otrajā plānā. Bet tagad pieprasījums ir lielāks nekā piedāvājums – Ukrainai vajag visu. Visi ir gatavi maksāt priekšapmaksu, jo bankas strādā, arī mēs ar visiem esam norēķinājušies. Darām visu, lai piegādātu pārtiku, lai cilvēkiem ir, ko ēst. Lielākā problēma ir tieši piegāde, jo, ja gar ausīm lido raķetes…

Kijivas pievārte jau tiek apšaudīta.
Man ir Ukrainas telefona numurs, uz kuru atnāca paziņojums, ka Kijivā ir 48 stundu komandantstunda, totāla trauksmes situācija. Neviens nedrīkst atrasties uz ielas.

Kā izlēmāt vest darbiniekus uz Kuldīgu?
Šeit ir mana grāmatvede un pārdošanas daļas vadītāja. Tie ir tie, kuri piekrita. Te ir Kuldīga, mani draugi. Sliktākais, kas var notikt, – pazaudēt daļu naudas, bet es esmu mājās pie savējiem, kuri ļoti palīdz. Ainars Bagatskis ir Ukrainas basketbola izlases un kluba Kyiv Basket galvenais treneris, ar viņu esam labi pazīstami. Iesaistījos tajā, lai nodrošinātu, ka Kuldīgā nonāk Ukrainas bērni basketbolisti. Man ir svarīgi, lai te nonāk tie, kuriem tas tiešām nepieciešams: sportisti ar mammām, sakarīgi ļaudis.

Kad izlēmāt braukt šurp?
Nekavējoties! Piecos no rīta saņēmu zvanu no darbinieces Natašas: „Māri, pie mums sācies karš!” Es biju šokā! Es jau atrados Latvijā, nākamajā nedēļā bija paredzēts lidot uz Ukrainu. 23. februārī sazinājos ar grāmatvedi Kijivā, palūdzu uz Ukrainas bankas kartes uzlikt naudu dzīvošanai tur. Viņa tajā brīdī darba dēļ to nevarēja izdarīt, un vienojāmies, ka izdarīs nākamajā dienā. Tad pienāca 24. februāris…

Vai pirms tam nebija sajūta, ka kaut kas tāds notiks?
Kuram bija? Kurš tā domāja? Jā, bija provokācijas televīzijā, bet neviens neticēja, ka viss notiks tā! Kaut kāds murgs! Kā viņi šauj raķetes – tā, ka noslauka no zemes virsas veselas pilsētas!

Harkiva, Mariupole, Irpiņa.
Jā. Arī Buča, Borispole. Es ticēju, ka var būt provokācijas, ka kaut kas var saasināties Doņeckā, bet ka tik brutāli ar raķetēm šaus pa civiliedzīvotājiem!

Sākumā iedzīvotāju upuru nebija daudz.
Okupantiem plānotais neiznāca, un viņi sāka brutāli apšaudīt civilos. Tur vairs nav karš – tur ir slaktiņš!

Jūs šajos gados ukraiņus esat iepazinis. Vai viņi uzvarēs?
Uzvarēs! Viņi tādi ir. Ukraiņi var kašķēties ar kaimiņu, bet, ja nāk šāda nelaime, tad kļūst tik vienoti! Okupantus grauzīs ar zobiem! Tā ir liela nācija, un lielākajai daļai rokās iedots ierocis. Ja arī krieviem izdotos ieņemt Kijivu, tur sāktos partizānu karš! Kijivu viņi neieņems! Kā? Tad okupantiem visapkārt jānoliek raķetes un tā jānoslauka no zemes virsas! Krievijas taktika ir kā Groznijā: iebrauca, dabūja pa pakaļu, izbrauca ārā, apšaudīja ar raķetēm un tad atkal pilsētā iebrauca. Nekas neiznāks – ukraiņi stāvēs līdz pēdējam! Man Mariupolē ir draugs, bet diemžēl kopš 1. marta redzu, ka ziņas mobilajā tālrunī viņš vairs nesaņem. Es nezinu, kas noticis. Šodien (14. martā – red.) runāju ar meiteni no Harkivas. Viņa teica, ka tur iet ļoti smagi, bet viņi ir dzīvi.

Ko domājat par agresoru Putinu?
Tas cilvēks visu pasauli ir pavērsis pret savu tautu! Mēs ar dēlu aizbraucām pastaigāt pa Jūrmalu, un pretī nāca krievvalodīgie. Ar emocijām gribējās viņiem mesties virsū, bet ar prātu saprotu, ka viņi nav vainīgi. Arī Krievijā ir jauki, inteliģenti cilvēki.

„Nezinām, vai būs, kur atgriezties”
Sarunai pievienojas arī NATĀLIJA MAKARENKOVA, viena no Māra darbiniecēm, kura dzimusi Luhanskas apgabala Lisičanskā, tad pārcēlusies uz Kijivu. Kopš 8. marta viņa ir Kuldīgā.
„Pirmajā mirklī sajutu bailes. Es biju kopā ar meitu un viņas draudzeni. Mēs pamodāmies no zvana: Zvanīja mammas draudzene, kura parasti ir ļoti mierīga, nosvērta, inteliģenta. Šajā reizēs viņa klausulē burtiski kliedza: „Ģērbieties un bēdziet pagrabā!” Viņa dzīvo militārajā pilsētā Petrovcos, kur cilvēki gāja bojā jau pirmajā kara dienā. Mēs neko nesapratām, bet tad saklausījām sprādzienus. Ir grūti noticēt tam, kas notiek. Tam, ka šajā laikā var notikt tāds karš. Kāds atnāk pie manis mājās un saka, ka mums jāvācas prom!
Mums tur paliek tuvinieki un mājas, un mēs nezinām, vai būs, kur atgriezties. Kijivas pievārte ir sabombardēta. Meitas draudzene atsūtīja ziņu, ka viņa lūgusi, lai ļauj savākt kritušos. Viņas vīru, kurš, gribēdams palīdzēt, veda prom bērnus, nošāva. Tas notiek 21. gadsimtā! Necilvēcīgi! Par ko?
Mēs nevienam neuzbrukām, vienkārši gribējām būt Eiropas Savienībā. Es uzskatu, ka notikumiem 2014. gadā (Krimas, Doneckas un Luhanskas okupācija – red.) netika pievērsta pienācīga uzmanība, un tas noveda pie šī kara. Pasaule lika saprast, ka tas tiek uztverts mierīgi. Pirms kara no Donbasa veda laukā cilvēkus, kuri raudāja.”

 
Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru:

Lūdzu autorizējies, lai komentētu.
Aicinājums
Ja jums ir interesanta informācija par kādu notikumu (vai jau notikušu, vai gaidāmu), dodiet ziņu mūsu portāla redakcijai: redakcija@kurzemnieks.lv.
Aptauja
Vai esat gatavs atbilstoši šī brīža apstākļiem taupīt:
pilnībā gatavs un jau dzīvoju taupīgāk, ierobežojot ikdienas tēriņus,
vēl nezinu, kur un kā ietaupīt,
nepieņemu situāciju un to, ka tagad ikdienā no kaut kā jāatsakās,
taupīt negrasos,
neesmu domājis par šo jautājumu.