Laikraksts Kurzemnieks

Ģimenes var palīdzības pakas saņemt pagastu pārvaldēs pie sociālajiem darbiniekiem vai Latvijas Sarkanajā krustā Kuldīgā, Baznīcas ielā 29, no 10.00 līdz 17.00, tālr. 26513347.

Plašāka informācija par komplektu saturu: www.atbalstapakas.lv.

Pārtika un higiēnas preces
Pārtikas un pamata atbalsta pakas tiek izsniegtas tiem Ukrainas kara bēgļiem, kuri no sociālā dienesta saņēmuši krīzes izziņu. Trīs mēnešos viens cilvēks var saņemt divas pārtikas pakas, higiēnas un saimniecības preču paku, divas bērnu pārtikas pakas, ja ģimenē ir bērni no septiņiem līdz 24 mēnešiem, kā arī papildu higiēnas preču paku, ja ir bērni līdz diviem gadiem. Ģimenes ar sākumskolas un pamatskolas vecuma bērniem saņem arī mācību piederumu paku. To nodrošina Sabiedrības integrācijas fonda ieviestā Eiropas Atbalsta fonda programma vistrūcīgākajiem.


Gatavi atbalstīt
Arī vairākas biedrības ir gatavas kara bēgļus atbalstīt. Biedrība Tabitas sirds vairāk darbojas Dienvidkurzemes novadā un Liepājā, bet Kuldīgā palīdz, ja tas tiek lūgts. „Tas ir apģērbs, apavi bērniem un pieaugušajiem, gultas veļa, dvieļi, higiēnas preces,” saka Vineta Brūdere-Sedliņa. „Esmu sociālā darbiniece un reģistrējusi ģimenes, kuras šeit ieradušās. Anketā apkopojam vajadzības, tāpēc varu iesaistīties arī kā biedrības pārstāve. Cenšamies lietas komplektēt tad, kad ir vajadzība, lai nav tā, ka mantas dod došanas pēc. Piemēram, kad vajag 50. izmēra vējjaku vai džemperi, tad arī meklējam.”

Biedrība Mamma mammai fonds var palīdzēt ar apģērbu un apaviem bērniem. Ukraiņi gan vēl nav to lūguši. „Ja vajadzīgas lielākas lietas, liekam sludinājumus, vai arī cilvēki to dara paši un savstarpēji mainās. Mēs mainām pret paldies, un svarīgākais ir nākt pakaļ, jo visas organizācijas ar lietām ir pārpildītas,” saka biedrības vadītāja Bonija Lasmane. „Ja ir krīzes izziņa, trūcīgā vai maznodrošinātā statuss, varam dot arī Eiropas pārtikas pakas. Iesaistāmies arī Latvijas Samariešu apvienības akcijā Paēdušai Latvijai – izdalām pārtikas pakas un glābējpakas.”

Arī Kabiles pagasta Zilā krusta patversmes vadītājs Agris Reinis atzīst, ka piedāvātajai palīdzībai atsaucības vēl nav: „Ja vajag ko pārvest, varam dot transportu, vīri var aizbraukt ko palīdzēt. Īsti nezinām, ko piedāvāt, jo nav tādas pieredzes. Skaidru naudu ziedot nevaram, bet varam, piemēram, iegādāties veikalā dāvanu kartes, un par tām var pirkt higiēnas preces, bērniem pamperus, citas lietas. Kabilē ir dzīvoklis, kurā bēgļus varētu izmitināt.”

 

Palīdz iejusties

Pašlaik astoņiem cilvēkiem nokārtot formalitātes un iejusties pilsētā palīdz sociālā dienesta iesaistītā mentore jeb padomdevēja Nadija Strazdiņa. „Viņiem ir vieglāk, ja dzird šeit kādu runājam ukraiņu valodā. Viena sieviete atbraukusi pēc operācijas, es palīdzēju nokļūt pie ķirurga. Gan bērnus, gan pieaugušos pierakstīju pie ģimenes ārstiem. Viena ģimene apmeklē psihologu. Tāpat stāstu, kur zvanīt, ja ir steidzamas medicīniskas vai juridiskas problēmas. Ieteicu, kur var sākt mācīties latviešu valodu,” stāsta N.Strazdiņa. „Katru dienu bēgļi iebrauc arvien vairāk, ļoti daudzi brauc ģimenēm. Pirmās dienas, šķiet, viņi izbauda klusumu un brīvību, varbūt tāpēc nesteidzas uzreiz pieteikt bērnu mācībām.”

Iebraukušie jūtoties pārsteigti, ka vietējie ir ļoti atsaucīgi. „Cilvēki nedēļu nebija bijuši dušā, viņiem nav ne halātu, ne čību. Rakstīju feisbukā, un pāris stundās vajadzīgais bija sarūpēts,” stāsta Nadija. „Kāds vīrietis atnāca, lai iedotu naudu, par ko nopirkt bērniem našķus. Ar hiperaprūpi nevajadzētu aizrauties. Cenšos bremzēt,  jo nevajag cilvēkiem uzbāzties. Tas jādara ar manu vai sociālā dienesta palīdzību. Un domāju – mums jābūt gataviem, ka ieradīsies arī ievainotie.”

Kurzemnieks jau rakstījis, ka arī N.Strazdiņas radi dzīvo Ukrainā, viņi sakot, ka turēsies līdz pēdējam un savas mājas neatstās. Taču trūkstot pārtikas un medikamentu, un notiek cīņa par izdzīvošanu. Arī sazināties ne vienmēr izdodoties: „Ja pa telefonu runājam ukraiņu valodā, mūs tūlīt atvieno, bet, kad runājam krieviski, ļauj sarunāties.”

Sociālajos tīklos parādoties ziņas, ka cilvēki Ukrainā esot dusmīgi uz tiem, kuri aizbraukuši: „Brāļa sieva ar citām sievietēm no rīta līdz vēlai nakts stundai šuj bruņuvestes. Ukrainā par bēgļiem sakot: „Tie, kas aizbrauc, atpakaļ netiek gaidīti, jo viņi bija vajadzīgi šeit.” Mums grūti par to spriest. Nevienu nenosodu, jo nezinu, kā pati tādā situācijā rīkotos.”