Laikraksts Kurzemnieks

Pirms kara ģimene dzīvojusi Kijivā un pati savām acīm redzējusi, kā 24. februārī pilsētā sāka krist bumbas un raķetes. Lai pasargātu bērnus, bēguši no galvaspilsētas uz Vinnicas apgabalu, bet arī tur nav bijis droši.

Lida stāsta, kas Ukrainā noticis pirms kara un kā nonākusi Latvijā: „Bija saspīlējums. Tam, ka būs karš, gatavojāmies jau no 16. februāra. Pirms tam no ASV puses bija ziņas, ka karadarbība var sākties. Sabiedrībā tiešām bija liels satraukums. Lai to mazinātu, Ukrainas prezidents Zelenskis 16. februārī sarīkoja nacionālos svētkus. Bērni saģērbās tautas tērpos, visiem lūdza ņemt līdzi balonus, karodziņus. Tā bija Ukrainas Vienotības diena. Bērniem, no vienas puses, svētki, no otras – mācības, lai nenobaidītu. Viņiem tika rādīts, kā jāuzvedas bumbu patvertnēs, ja būs bombardēšana. (Šajā brīdī Lidija sāk raudāt – aut.). Četrus gadus vecā meitiņa Marija nesaprata, kas notiek. Viņu esot aizveduši uz kādu telpu un teikuši: „Tagad mēs ātri iesim.” Pēc tam noguldījuši uz vēdera, likuši gulēt, pēc tam pateikuši: „Mēs esam uzvarējuši.” Tā bija gatavošanās krīzei.

Trauksmainā situācija valdīja ilgāku laiku, un prātā jau bijām sakrāvuši krīzes somas: kur dokumenti, kādas mantas jāņem. Tas tika apspriests gan tuvinieku, gan draudzeņu starpā. Arī tas, ka čemodāns nedrīkst būt dzeltens, lai nepamana. Kad braucu prom no Kijivas, sapratu, ka jāvelk melna cepure, melns mētelis un bikses, lai es nerēgotos acīs, lai gan bērniem ir spilgti rozā kombinezoni. Apzināti vilku tādas drēbes, lai būtu mazāk pamanāma. Visi saprata, ka karš var notikt, bet neviens nezināja, kad. Ik pa laikam pienāca ziņas par dažādiem datumiem, bet cilvēks jau tāpat domā: „Nē, nekas nenotiks! Tā taču ir Krievija – viss būs labi.” Bet 24. februārī viss sākās…

Līdz pirmdienas pēcpusdienai Kuldīgas novadā no Ukrainas bija ieradies 21 cilvēks, informē sociālā dienesta direktore Sarmīte Segliņa.

(Pilnu interviju lasiet Kurzemnieka otrdienas, 15. marta, numurā.)