Laikraksts Kurzemnieks

„Viņi cīnās par savu brīvību, un cilvēki iet bojā. Jā, cīnās visi. Kam ir ieroči, tie ar ieročiem; kam nav, tie kailām rokām stājas priekšā tankiem.”

Krievijas iebrukums Ukrainā katru dienu kļūst aizvien asiņaināks, agresors lieto aizvien nežēlīgākas metodes. Tas atbalsojas arī Kuldīgā, jo cilvēki uztraukti prasa – ko darīt. Latvijas kibertelpa piedzīvo pastiprinātus uzbrukumus. Kāds būtu jūsu ieteikums iedzīvotājiem?
24. februārī visa pasaule attapās un saprata to, par ko mēs visu laiku brīdinājām: Krievija ir neprognozējama un agresīva. Tā izrādījās skarba realitāte, nežēlīga un necilvēcīga. Tas, ka notiek Ukrainā, nav prātam aptverami. Krievija pret civiliedzīvotājiem izmanto aizliegtus ieročus, apšauda arī Kijivu, vienu no Eiropas galvaspilsētām. Tas pārkāpj jebkuras robežas, tāpēc ir skaidrs, ka tribunāls Hāgā būs. Pasaulei jādara viss, lai Kremļa saimnieku Putinu apturētu. Sankcijas ieviešam nevis tāpēc, ka tā gribam, bet tāpēc, ka aicinām Krievijas sabiedrību sacelties pret savu prezidentu. Ja viņi to aizstāv, tad ir līdzatbildīgi par katru, kurš iet bojā Ukrainā.
Latvija Ukrainai izrāda milzu solidaritāti, arī individuāli, jo redzam apņēmību palīdzēt un ziedot. No saziedotā tiek iepirktas lietas gan Ukrainas armijai, gan iedzīvotājiem. Redzam nepieredzētu uzņēmēju gatavību atbalstīt. Viņi saprot, ka bizness šobrīd stāv aiz valsts kopīgajām interesēm, un ir gatavi pārorientēties uz citu tirgu. Jā, kādu brīdi būs neskaidrība, un sankcijas ietekmēs arī mūs, bet, ja dzīvojam blakus Krievijai, tad primāri mēs esam ieinteresēti, lai Krievijas elite saceltos un Kremļa saimnieku no krēsla novāktu. Kamēr viņš tur būs, nekad nevarēsim dzīvot mierā.
Šobrīd satraukumam nav pamata, jo esam NATO dalībvalsts. Latvijā mācībās piedalās vairāk nekā tūkstotis karavīru no citām valstīm. NATO izsludinājusi, ka ieviesīs paaugstinātas gatavības reaģēšanas plānu, ja vajadzēs. Bet tiešu draudu mums nav. Mums ir stipra armija un stipra Zemessardze, un mums ir visi resursi, arī tam, lai aizsargātu kibertelpu, kurā notiek uzbrukumi un mēģinājumi sniegt dezinformāciju tāpat kā Krievijā un Ukrainā.
Dezinformācija notiek vienlaikus ar īsto karu. Krievija to dara, lai mobilizētu savus resursus un šķeltu Ukrainas sabiedrību, viestu šaubas, izplatot melīgas ziņas, ka Ukrainas prezidents ir atkāpies. Bet domāju, ka visiem ir skaidrs: ukraiņi ir saliedēti savā starpā un ap savu prezidentu, valsts aizsardzību. Pat tad, ja kādam ir citādi uzskati, pret kopējo masu tas nav nekas.
Kas jādara mums? Nav jāmeklē tas, kāpēc esam atšķirīgi, – šis ir īstais brīdis pa īstam saliedēties. Cilvēki, kuri šeit dzīvo, neatkarīgi no tautības un politiskās pārliecības jāuzskata par savējiem, jo īstie ienaidnieki pašlaik ir aiz robežas. Tas ir ienaidnieks, par kuru visai pasaulei teicām, ka tas ir nedraudzīgs, agresīvs, neprognozējams, un visa pasaule to ir ieraudzījusi. Diemžēl uz ukraiņu rēķina, un viņi karo arī mūsu visu vietā.\

Esmu dzirdējis bažas, ka valdībai un bruņotajiem spēkiem būtu skaidrs, kas jādara brīdī, kad tiek iedarbināts NATO līguma 5. pants par kopīgo aizsardzību, bet vai tas ir skaidrs arī iedzīvotājiem?
Tagad var saprast visas vājās vietas, kas ātri jāpilnveido. Visi, kuri ir gatavi un kaut sekundi par to aizdomājušies, stājieties Zemessardzē! Kā redzam Ukrainā, ikkatrs kaut ar minimālām militārajām zināšanām ir ļoti noderīgs. Ceram, ka šeit tas nekad nebūs vajadzīgs, bet, kā saka, ragavas jātaisa vasarā.
Pašvaldībām ir īstais laiks aktualizēt civilās aizsardzības plānus, runāt ar iedzīvotājiem, ar visām institūcijām. Iekšlietu ministre Marija Golubeva ir aicinājusi rīkot mācības. Mēs to esam darījuši arī iepriekš, bet tad visi domāja, ka tas ir tikai teorētiski, taču tagad būtu īstais mirklis saprast, kāpēc to mācāmies. Pašvaldību civilās aizsardzības komisiju darbība ir ļoti svarīga, jo cilvēkiem tā radītu sajūtu, ka iestādes zina, ko krīzēs darīt, jo tās var būt dažādas, arī nemilitāras. Pašvaldībām arī jāsaprot, kā viņi apziņos vecos ļaudis, kuri par sevi nevarēs parūpēties, kā sniegt palīdzību, kur cilvēki var evakuēties un patverties, ja ir tāda vajadzība. Lai vecāki zina, ko darīs skolas, ja sākas krīze, un kā tās ar viņiem sazināsies. To ir vērts aktualizēt pat tad, ja tas kādreiz jau darīts. Es tiekos ar pašvaldību vadītājiem un dzirdu viņus sakām, ka to jau ir darījuši, bet šis ir mirklis, kad to var atkārtot ar citām acīm, ar svaigu skatu paskatīties uz plāniem, paturot prātā skarbo realitāti Ukrainā.

Ikdienā iedzīvotāji mēdz savā starpā plēsties, bet, ja nāk lielas nepatikšanas, tad spējam būt saliedēti.
24. februāris daudziem bija atmošanās laiks. Pat tad, ja domājām, ka nekad nevajadzēs valsti aizsargāt, ka mēs esam NATO un ka par mums parūpēsies citi, pašiem tomēr jābūt gataviem savu valsti aizsargāt. Redzam Ukrainu, un mums, arī starptautiskajai sabiedrībai, tai jāpalīdz jebkādā veidā. Aizsardzības ministrs Artis Pabriks bija viens no tiem, kuri asi kritizēja Vācijas sākotnējo pozīciju, tādējādi mazo Baltijas valstu spiediens uz Eiropu palīdzēja to tomēr mainīt. Pirms divām nedēļām nevarējām iedomāties, ka Vācija būtiski palielinās savu aizsardzības budžetu. Eiropas Savienības valstis ir saliedētas, pateicoties tai ārkārtīgajai drosmei, kādu parāda ukraiņi. Mums no šīs situācijas jāmācās.