Laikraksts Kurzemnieks

Pirms iekļaušanas sarakstā

„Uz Vāciju divu nedēļu komandējumā aizbraucu 27. februārī. Itālijā bija kādi 100 saslimšanas gadījumi, Vācijā – pirmie, bet tā ir liela valsts. Latvijā par koronu runāja, bet neviens nedomāja par krīzi. Berlīnē radās sajūta, ka nevienu tas neinteresē – ballējās kā parasti. Leipcigā kaut kad martā bija zināms, ka pa taisno no lidmašīnas viena sieviete hospitalizēta. Jāņem vērā, ka Leipcigā ir pusmiljons cilvēku. Tas nav Latvijas stāsts, ka atrast tos, kuri atgriezušies, ir viegli, tomēr informācija pa radio bija katru dienu. Bet citādi – visas iestādes atvērtas.

Problēmas sākās divas dienas pēc tam, kad biju aizbraucis. Atpakaļceļā man nedaudz kļuva bail Berlīnes dzelzceļa stacijā. Tā bija burtiski cilvēku pārbāzta. Pirms tam četras stundas pirms lidmašīnas biju domājis pastaigāt pa pilsētu, bet pārdomāju. Devos uzreiz uz lidostu. Tā savukārt pilnīgi tukša. Arī lidmašīna tukša. 10. martā atgriezos. Nākamajā dienā aizgāju uz Universitāti nodot atskaites, ar sabiedrisko transportu atbraucu uz Kuldīgu. Tikai tad uzzināju, ka Vācija iekļauta sarakstā.”


Sāk justies slikti

„Zvanīju pa konsultatīvo tālruni, jautāju, kas man jādara. Man teica, ka tiešā veidā noteikums par pašizolāciju uz mani neattiecas, tomēr ieteica uzmanīties. Pašā sākumā teica, lai pievēršu uzmanību veselībai, publiskās vietās nebāžos virsū cilvēkiem, mēģinu distancēties. Kad 12. martā izsludināja ārkārtas situāciju, sapratu, ka sēdēšu mājās. Maija ar mazo meitu Elski gāja pastaigās uz pilskalnu. Tas ir Kuldīgas pluss – var atrast skaistas pastaigu vietas, kur neviena cita nav.

Pēc dažām dienām sajutos saaukstējies. Man gan ir spēcīga psihosomatika, biju arī pārstrādājies, tādēļ acis un galva varēja sāpēt arī no tā. Nākamajā dienā parādījās kakla sāpes, un tas radīja bailes. Atkal zvanīju pa konsultatīvo tālruni. Pa šo laiku bieži zvanīju gan tur, gan uz 113, lai saprastu, kas un kā jādara. Man ieteica labāk uztaisīt analīzes. Lai gaidu, kad ieradīsies brigāde. Brīdināja, ka tas varētu būt divu dienu laikā. Pēc divām dienām teica, ka noslogojums tik liels, ka gaidīt vajadzētu pat piecas dienas. To es pilnībā sapratu. Ceturtajā dienā pašsajūta uzlabojās, simptomi bija pazuduši. Uzzināju, ka Liepājā ir atvērta telts, kur pieņem analīzes. Atkal zvanīju mediķiem, viņi teica: ja jūtos labi, lai braucu. Sazinājos ar Liepāju. Tur bija jāierodas precīzā laikā ar savu mašīnu. Telts ir olimpiskajā stadionā pie jūras. Pie vārtiem policija – pārbauda datus, pieraksta laiku. Tu iebrauc, tur esi viens pats. Analīžu nodošana prasīja piecas minūtes. Pēc divām dienām man zvanīja, ka tās ir negatīvas, tomēr 14 dienas lai izolējos.”

„Tas, ka cilvēki ziņo par pašizolācijas neievērošanu, šajā situācijā nemaz nav slikti. Vairāk gan gribētos dzīvot tādā sabiedrībā, kur tas nav vajadzīgs. Neesam vēl tādā demokrātijas pakāpē, kur katrs ir gatavs uzņemties atbildību par citu sabiedrības locekli,” uzskata kuldīdznieki Maija un Ģirts Jankovski.

Nebūt vienaldzīgam

„Maija, abi bērni un es bijām kopā, bet lielāko daļu laika pavadīju darbistabā. Vecāki pieveda pārtiku. Ļoti nopriecājāmies par "Šarlotes" piegādātajām smalkmaizītēm. Vēlāk uzzinājām arī par citiem piegādātājiem. Bija doma šajās dienās ļoti strādāt, bet mājās ir arī sešgadīgais dēls, kura enerģija iet pāri malām. Nevaru teikt, ka jutos slikti. Man ir dārzs, kurā varēju iznākt. Dzīvoklī ar diviem maziem bērniem varētu būt traki.

Pirms uzzināju rezultātus, bija bail par to, ka esmu braucis ar sabiedrisko transportu.  Ir divu veidu sabiedrība: egoistiska un sociāli strukturēta. Es pētu sociālos medijus. Lasot komentārus, aizvien vairāk pārliecinos, ka Latvija pārsvarā ir strukturēta egoistiski. Galvenais arguments ir: „Aplipinās mani!” Ja palasa citu valstu tekstus: „Ja esi izolēts, neej ārā! Es tev atnesīšu pārtiku.” Tā ir atbildība pret citiem.

Viena grupa saka: „Mirstība ir ļoti maza.” Jā, uz visu sociumu tā ir, bet, ja uz riska grupām, tad tā ir milzīga. Es pat tad, ja būtu slims, nenomirtu. Bet man negribas būt tam, kurš var nodot vīrusu kādam, kas to slimo smagi vai pat letāli. Mani šokē tas, ka daudziem šāds aspekts ir vienaldzīgs.  Es jau arī esmu to ļauno grupā, par kuriem saka: „Ko skrēja izklaidēties!” Īstenībā starp tiem, kuri bija ārzemēs, atvaļinājumā braucēju ir ļoti maz. Tie ir studenti, cilvēki komandējumā, ir pārrobežu darba un ģimenes attiecības. Nav īsti godīgi tagad visus lamāt par pēdējiem idiotiem, kurus nevajag laist Latvijā iekšā.

Bet, Latvijas stāstu salīdzinot ar Igaunijas un Lielbritānijas, lepojos ar mūsu valdības rīcību krīzē.”

 

Maija Jankovska: „Domāju, ka daudzi sākumā nesaprata, kā rīkoties. Mēs sastrīdējāmies, kas ir karantīna, kas – pašizolācija. Katrs bijām lasījis kaut ko citu. Turos pie tā, ka pašizolācija ir tā, ka sēdi mājās, bet drīksti iziet arī pagalmā vai mežā.”