Laikraksts Kurzemnieks

Guntra Neilande, medicīnas māsa dekrēta atvaļinājumā: – Dzīvojam piesardzīgi, pa sabiedriskām vietām daudz nestaigājam. Nevar zināt, cik tas ir vai nav bīstami, tādēļ īpaši riskēt netaisāmies. Vecākais dēls iet 2. klasē, un man patīk, ka varēs mācīties attālināti. Nav vēl tik sarežģīti, lai ar kaut ko netiktu galā. Bērns var izgulēties, cik grib, ir atpūties, mācīsies savā ritmā. Dzīvojam lauku mājās, ēdam pašu izaudzēto. Vīrs ir mednieks. Mums visa kā pietiek. Pārtiku vairumā neesam iepirkuši. Mans brālis ir tālbraucējšoferis Zviedrijā, cer tuvākajā laikā tikt līdz Polijai. Atgriezties plāno tikai aprīlī, bet, tā kā valstis slēdz robežas un viss mainās ātri, neskaidrība ir diezgan liela.
 
Evita Grinkeviča, pārdevēja: – Būtiskas izmaiņas ikdienā nejūtu, tomēr, strādājot veikalā un redzot, kā cilvēki visu ko ķer un pērk vairumā, brīžam kļūst neomulīgi. Tā arī ir, ka pārsvarā pērk tualetes papīru un griķus. Īpaši todien, kad izsludināja ārkārtējo situāciju. Trīs reizes dienā plauktus vajadzēja piepildīt ar precēm. Darbs man saistīts ar daudziem cilvēkiem, ar naudu, un sajūta ir mazliet jocīga. Dīvaini, ka lielveikalos nenotiek īpaša dezinfekcija.

Aiga Veisberga, pirmsskolas skolotāja: – Piesardzība nekad nenāk par ļaunu, bet satraukuma nav. Bērnu šonedēļ uz bērnudārzu nevedu, esam paņēmuši brīvdienas. No ģimenes tikai viens iet uz veikalu, pārējie nestaigājam tur, kur daudz cilvēku. Vēl nav skaidrs, ko darīsim tālāk, jo nezinām, kā situācija attīstīsies. Ja pasliktināsies, tad brauksim padzīvot laukos, lai izolētos.

Silvija Eglīte, pensionāre: – Manu ikdienu tas neietekmē. Katru dienu izeju ārā pastaigāties, tad arī ieeju veikalā un nopērku visu, kas nepieciešams. Pārtikas uzkrājumu man nav. Rokas esmu mazgājusi vienmēr, kad atnāku no veikala. Man ir sajūta, ka Kuldīgā ir droši. Katru vakaru skatos ziņas, jūtu un domāju līdzi.

Inese Goldmane, kasiere: – Situācija nav patīkama. Gaidu, kas būs tālāk. Strādāju Kuldīgas autoostā, darba dēļ daudz tiekos ar cilvēkiem. Ar šoferiem pārrunājam situāciju. Cits to uztver mierīgi, cits ir ļoti satraucies. Mums ir stikls priekšā, bet naudu aiztiekam. Darba devējs ir iedevis dezinficējošās salvetes, un bieži tajās notīru rokas. Pasažieru plūsma ļoti samazinājusies.

Santa Pētersone, pagaidām nestrādā: – Šobrīd nemācos un nestrādāju, tāpēc ārkārtas situāciju neizjūtu nekā. Pārtiku vairumā neesmu sapirkusi. Man kā daudziem citiem, kuri pēdējās dienās kā traki nav pirkuši griķus un tualetes papīru, nu ir kauns veikalā to pirkt. Liekas, ka citi padomās: „Vēl viena trakā.” Es neuztraucos – biežāk nomazgāju rokas, un viss. Nav ko celt jezgu. Mans draugs strādā Somijā. Bija domāts, ka pēc nedēļas brauks mājās, bet tagad tas atlikts uz nezināmu laiku.