Laikraksts Kurzemnieks

„Nekas nav mainījies: ja ārstam samaksā aploksnē, bez rindas var tikt gan uz izmeklējumiem, gan operācijām. Ja nemaksā, stāvi rindā, kamēr nomirsti!” tāds ir vairāku sarūgtinātu cilvēku viedoklis. Bet ir arī pretējais: medicīnas pakalpojumi pieejami laikus, bez lieka stresa un izdevumiem. Patiesība noteikti ir pa vidu.


Pieredzes stāsti


ČETRU GADU VIETĀ PĀRIS NEDĒĻU


Kuldīgas senioru skolas lektors Uldis Ante pērnā gada nogalē operējis aci.

„Dievs mani žēlojis, pie dakteriem iznāk iet reti. Lielākās problēmas jau no bērnības man ir ar redzi. Tās saasinājās tiktāl, ka vērsos pie ārsta Ventspilī. Tur konstatēja, ka jātaisa kataraktas operācija, pierakstīja mani valsts rindā, pateica, ka jāgaida četri gadi. Tā arī dzīvoju ar Ventspils daktera teikto, skaitot, cik gadi vēl atlikuši, bet redze palika aizvien sliktāka. Nolēmu aizbraukt uz Rīgu. Tur uztaisīja jaunas pārbaudes un atzina, ka ir slikti, operācijai jābūt diezgan ātri. Pajautāja, vai es rindā stāvot. Ko es zinu! Dakteris teica, ka ierakstījis. Pajautāja, kurā slimnīcā. Kā es to varu zināt! Man teica, ka esmu ierakstīts rindā, tur arī stāvu. Kaut vai pie Veselības ministrijas. Redz, tas bija nepabeigts ārsta darbs – man nenodota pilna informācija. Vēlāk jau sapratu, ka tie četri gadi man jāgaida pie Ventspils daktera, lai acis operētu par valsts naudu. Rīgā man jautā: pēc divām nedēļām varēsiet? Kāda runa!

Vienu aci sakārtoju. Otrai arī operācija vajadzīga. Esmu ierakstīts rindā steidzamības kārtā – pēc iespējas ātrāk. Man bija kauns prasīt, cik ātri tas ir. Tagad gaidu, kad man dos ziņu.

Par valsts finansējuma apjomu runājot, man operācija izmaksā 280 eiro, bet, ja visu maksātu pats – 780 eiro. Starpība ir, kaut gan biju gatavs arī pats visu maksāt, jo acu problēmas kļuva aizvien lielākas.

Stāsts jau ir par to, ka tu īsti nezini un ārsts arī nepasaka, ka var pameklēt iespējas citur. Manā gadījumā bija tā, ka gluži par vēlu operācija nebija, bet novilcināta gan.”



SAMAKSĀ, BET DIAGNOZE NEPAREIZA


Pensionāre Ingrīda Paegle visu pagājušo vasaru meklējusi pareizo diagnozi un ārstēšanu kāju vēnām.

„Maijā aizgāju pie daktera, jo kājai pie potītes uzmetās trofiskā čūla. Dakteris nosūtīja uz sonogrāfu, lai izmeklē, kas pie vainas: artērijas vai vēnas. Citādi viņš man neko pateikt nevarot. Momentā nekur aizbraukt nevarēju, un pieteicos Kuldīgā par maksu. Mēnesi nogaidīju, ap Jāņiem tiku, samaksāju 62 eiro. Izmeklēja, uzrakstīja diagnozi: virspusējs vēnu iekaisums, jādodas pie flebologa. Sākumā aizgāju pie sava daktera, parādīju izmeklējumus, bet atbilde bija tāda, ka viņš neko līdzēt nevarot.

Flebologs uz Kuldīgu atbrauca tikai augustā. Visu vasaru ar savu kāju mocījos – čūla kļuva aizvien lielāka, sāpēja. Flebologs momentā konstatēja, ka sonogrāfā noteiktā diagnoze ir nepareiza. Izrādījās, ka man ir dziļo vēnu tromboze. Vienīgā izeja – braukt uz daktera Mauriņa klīniku Rīgā. Tur mani, protams, par maksu sāka ārstēt. Veselu mēnesi ik pēc trim dienām bija jābraukā uz Rīgu uz pārsiešanu. Pastaigāt nevarēju, jo nespēju kājā neko uzvilkt. Protams, katra pārsiešana maksāja naudu, arī ceļš. Iztērēju vairāk nekā 300 eiro. Pensionāram tā ir liela summa. Pēc tam ārsti ieteica, kā rīkoties tālāk. Paldies Dievam un Rīgas vēnu klīnikas speciālistiem – divos mēnešos kāja sadzija. Ja būtu paļāvusies tikai uz Kuldīgas ārstiem, čūla ietu plašumā un kāju varētu arī zaudēt.”



IDEĀLA KOMANDA


Biruta Gulbe pērn aprīlī vairākās vietās salauzusi kāju.

„Vienkārši gāju pa ielu un, var pat teikt, nolauzu. Salauzu potīti un nolauzu abus liela kaulus. Nebija ne slidens, nekā. Mani aizveda uz slimnīcas uzņemšanas nodaļu. Paveicās, ka tur praksē bija ļoti jauka dakterīte. Neatceros uzvārdu un nezinu, vai tagad pie mums strādā. Viņa teica, ka momentā nav neviena daktera, kas uzņemtos tik nopietnu operāciju. Ieteica otrajā dienā braukt uz Rīgu, uz Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcu. Operācija ilga vairāk nekā sešas stundas. Mani operēja dakteris Terjajevs. Arī no jaunajiem – ļoti, ļoti labs. Komanda ideāla. Anesteziologs otrajā rītā pajautāja, vai anestēzija nebija par stipru vai par vāju. Kāju nejutu līdz pat otrajam rītam. Ja jau anesteziologs var atnākt un interesēties, tas ir līmenis! Dakteris Terjajevs vairākas dienas nāca pārsiet pats, tikai pēc tam ļāva to darīt māsiņām.

Arī Kuldīgā attieksme, protams, bija tā nekas. Ļoti lielu pateicību saku Kuldīgas slimnīcas rehabilitācijas nodaļai. Tur strādā ļoti labi, arī viņus saucu par dakterīšiem. Pie fizioterapeita Aigara Strāķa gāju 25 reizes. Vienā brīdī prasīju: „Vai tev šajos gados nav apnicis grozīt un locīt kājas un rokas tām vecajām tantēm?” Viņš teica, ka veciem cilvēkiem nav nekādas vainas. Arī fizioterapijas māsiņa nodaļā ir jauka. Viņa bija saslimusi, tāpēc gāju uz Sarkanā Krusta fizioterapijas kabinetu. Arī tur strādā ļoti laba māsiņa, bet pa pakāpieniem ar lauztu kāju nevar tikt iekšā – vīrs cēla un nesa. Ar kopīgām pūlēm četros mēnešos tiku uz abām kājām. Dakteris Terjajevs priecājās, ka veiksmīgas rehabilitācijas dēļ visi rezultāti bija ļoti labi.

Saprotu, ka daudz atkarīgs no katra paša. Es gribu, varu un daru. Protams, kāja vēl ir pietūkusi, bet smejos: ja kurpi var uzvilkt, tad tik uz balli prom!”



PAR SAVU NAUDU – AP TŪKSTOTI


Kādas kuldīdznieces pieredze 2018. gadā:
„Kamēr ārsti centās manai slimībai noteikt diagnozi, vajadzēja magnētisko rezonansi dažādām ķermeņa vietām. Ja iet bez valsts kvotām, viena maksā 150 eiro, un par visām, ko man vajadzēja, būtu samaksājusi pāri par 1000 eiro. Ja grib, lai maksā valsts, katra mēneša noteiktā datumā jāstāv rindā. Cilvēki pie slimnīcas pulcējas jau no sešiem rītā. Astoņos visi brāžas iekšā. Runā, ka, varot pieteikties arī pa tālruni, bet man ne reizi tas neizdevās – vienmēr aizņemts. Turklāt gada otrajā pusē kvotas iet mazumā vai beidzas vispār.”


Atbild Teiksma Dieziņa, SIA Vizuālā diagnostika Kuldīgā administratore.
Viņa teic, ka pieraksta datums uz izmeklējumiem nav jau vismaz gadu. „Tagad rakstām uz priekšu. Ir izmeklējumi, uz kuriem par valsts naudu var pierakstīties uz aprīli, maiju. Ja cilvēks nāk par maksu, tad uz kompjūteru, piemēram, vispār nav rindas. Vienīgi jāskatās – katru dienu tiek veikti citi izmeklējumi. Uz magnētisko diagnostiku, piemēram, var tikt jau 29. janvārī. Tie, kam ir apdrošināšanas polises, vismaz daļēji samaksa par izmeklējumiem tiek segta. Ar polisēm daudzi izvēlas nākt par maksu. Kuldīgas novadā pašvaldības darbiniekiem un skolotājiem ir polises. Pie mums par maksu rinda ir īsāka nekā Liepājā, tādēļ arī daudzi liepājnieki pie mums brauc, kaut cenas mums vienādas,” skaidro T.Dieziņa.

Par kvotu daudzumu jautāta, viņa atbild: „Par valsts kvotām pieņemam 10 cilvēku dienā. 8.00 sākam, un 14.30 iznāk pēdējais pacients. Tā pa desmitam rakstām uz priekšu – janvāris ir pilns, februāris, marts arī. Aprīlim vēl palikusi otrā puse. Ja mēs strādātu tikai par kvotām, tad pusi gada sēdētu bez darba.”

Arī Vizuālajā diagnostikā nav pieejami visi izmeklējumi, jo trūkst speciālistu. „Nesen dakteris Briška aizgāja pensijā. Nav neviena, kas skatītos krūšu sonogrāfijas. Par valsts naudu neviena, kas strādā ar krūtiņām, vietā nav. Par samaksu divas reizes nedēļā braukā daktere Laganovska no Rīgas. Pie viņas rindas izveidojušās arī par maksu. Daktere Smilga aizgāja pensijā, arī viņas vietā neviena nav. Ehokardiogrāfijas speciālista nav. Viena brauca no Rīgas, bet izrēķināja, ka viņai neatmaksājas to darīt. Cik kvotiņa ir, tik rakstām, speciālistus meklējam. Daudzi iet uz maksas izmeklējumiem pie dakteres Dzenes. Piezvana mums, painteresējas, cik gara rinda, izvēlas dakteres Dzenes doktorātu.”

-------------------------------------------------------------------------


Rinda uz valsts finansētajiem plānveida ambulatorajiem pakalpojumiem Kuldīgas slimnīcā šīgada 1. janvārī.

Paredzamais gaidīšanas laiks norādīts tad, ja rindā jāgaida vairāk par piecām darbdienām. Ar nulli norādīts, kur rindas nav. Pacientu skaits rindā tiek fiksēts reizi ceturksnī.



-------------------------------------------------------------------------




NACIONĀLAIS VESELĪBAS DIENESTS


Ārstniecības iestādi var izvēlēties

Mājaslapā Rindapiearsta.lv var uzzināt, kuras ārstniecības iestādes sniedz valsts veselības pakalpojumus un kur tos var saņemt agrāk, skaidro Nacionālais veselības dienests (NVD).

Gaidīšanas laiks dažādās iestādēs ir atšķirīgs. Ja vienā uz valsts finansētu pakalpojumu jāgaida rindā, pacientam ir tiesības vērsties citā, kurā rindas nav vai tā ir mazāka.

Ziņas par rindu garumu iestādes apkopo reizi mēnesī, līdz ar to pārskats ir informatīvs un var neatspoguļot situāciju tieši tajā datumā. Jaunāko informāciju var uzzināt, sazinoties ar konkrētas ārstniecības iestādes reģistratūru.


Svarīgi zināt!

• Vietu, kur saņemt veselības pakalpojumu, par ko maksā valsts, var izvēlēties brīvi – neatkarīgi no pilsētas, kurā cilvēks dzīvo, vai ārstniecības iestādes, kurā strādā ģimenes ārsts.
• Rindas veidošana ir katras ārstniecības iestādes darba organizācijas daļa. Lai noskaidrotu, kā pacientus tajā pieraksta, to var jautāt reģistratūrā.
• Ja maināt lēmumu, kurā ārstniecības iestādē valsts pakalpojumu saņemt, ieteicams sazināties un pierakstu atcelt. Tā uzlabojas plānošana un atcelto laiku varēs izmantot cits pacients.

-------------------------------------------------------------------------



GALVENAIS – TRŪKST SPECIĀLISTU


Kuldīgas slimnīcas kontrolārsts Āris Pētersons skaidro, ka kvotu daudzumu nosaka Nacionālais veselības dienests, izmantojot sarežģītas formulas, kurās tiek ņemti vērā arī iepriekšējie apmeklējumi un iedzīvotāju skaits.

„Nav tā, ka kvotu pietrūktu. Pagājušajā gadā lielākajā daļā specialitāšu tās neiztērējām. Piemēram, ginekoloģijā, jo nebija tik daudz speciālistu. Viena aizgāja no darba, un, salīdzinot ar 2018. gadu, mums mainījās spēku samērs. Arī traumatoloģijā ne visu apguvām, jo speciālistu nav pietiekami. Pacienti jau būtu. Daudzi brauc no Liepājas un Ventspils, tur jau sen ir maksas medicīna, viņi savas kvotas speciāli neapgūst. Tarifi ir ļoti zemi, ārsti pasaka: „Mēs par tādu naudiņu nestrādājam.”

Kāds ir risinājums? Valdībai jāpieliek naudiņa budžetā. Ja naudiņu atrast nevar, jāmaina sistēma. Piemēram, jāievieš apdrošināšana, bet to visi baidās darīt. Kaut kādā veidā jau tas būs jārisina, jo citādi mums vairs nebūs, kas ārstē. Uz to iet ļoti strauji,” uzsver Ā.Pētersons.

Došanās pie speciālistiem un uz izmeklējumiem Kuldīgas slimnīcā par savu naudu procesu nepaātrinot. „Cik var un spēj, mūsu ārsti cenšas tomēr to kvotu izstrādāt. Protams, ja redz, ka kolēģis izveidojis maksas pieņemšanu, pelnīt gribas visiem. Bet mūsu ārsti ir pietiekami noslogoti, lai izbrīvētu sev laiku arī ārpusrindas pieņemšanām. Viss atkal atduras pret kadru trūkumu. Darām, ko varam, arī galvenā ārste Serpāne cenšas piesaistīt jaunos speciālistus, bet viņu vienkārši dažās specialitātēs nav. Skatījāmies Pasaules Bankas ziņojumu, kurā skaidri redzams, kur speciālisti paliek. Galvaspilsētā! Ja pacienti grib, tur arī poliklīnikās viņus var dabūt. Ar varu nevienu nevar piespiest nākt šurp. Šobrīd pašvaldības gatavas darīt visu –
piedāvāt dzīvokļus, stipendijas, visu citu, ko likums atļauj. Bet mēs vienkārši esam tālu no Rīgas. Uz dežūrām pie mums brauc daudzi, bet, lai paliktu te uz dzīvi, pēdējā gada laikā tādus dabūjuši neesam.”

---------------------------------------------------------------------



VIEDOKĻI

Teksts: Jolanta Hercenberga
Foto: Alberts Dinters


Kā vērtējat medicīnas pieejamību Latvijā un savā pilsētā?



Jeļena Jefimova-Kokina, bezdarbniece:
– Esmu no Ventspils. Lai tiktu pie kāda speciālista, maksājot naudu, rindā jāgaida apmēram mēnesi. Ja grib tikt pie valsts apmaksāta, jāgaida kāds pusgads. Ja ir vajadzība, braucu uz Rīgu. Tur arī jāmaksā pašai, bet var tikt ātrāk. Man ir veselības apdrošināšanas polise, tāpēc daļu naudas man atmaksā.



Jānis Saučuks, pensionārs:
– Cenšos veselību uzturēt tā, lai speciālista palīdzība nav jāmeklē, tomēr vajadzība ir bijusi. Līdz šim vienmēr paveicies – pie ārsta esmu ticis ātri. Ja nevarētu laicīgi tikt, meklētu iespēju tikt ātrāk par maksu.



Alekss Žernovs, skolnieks:
– Visus ārstus, kas man bijuši vajadzīgi, esmu sasniedzis aptuveni nedēļas laikā. Pie citiem speciālistiem esmu braucis uz Ventspili, Tukumu. Arī Kuldīgā tādi ir, bet vecāki vai paziņas man neiesaka pie viņiem iet. Tad izvēlos citur.



Inese Afanasjeva, strādā Kuldīgas kultūras centrā:
– Nesen vajadzēja tikt pie dermatologa. Kuldīgā ir divas iespējas. Pie viena ārsta ir lētāk, jo arī valsts kaut ko piemaksā, un tur varēju tikt pēc diviem mēnešiem. Pie otra varēja piekļūt agrāk – pēc mēneša, un tas man maksāja 30 eiro. Vēl ātrāk varēja tikt Ventspilī.



Edvīns Grunte, pasta pavadonis:
– Nav bijušas nekādas problēmas. Man ģimenes draugos ir ģimenes ārsts. Esmu no Talsiem, un tur visu speciālistu mums nav, tādēļ reizēm nākas braukt uz citu pilsētu.



Elena Kisiļevska, pensionāre:
– Maz nācies pie ārstiem iet, tāpēc sūdzēties nevaru. Kur vajag, tur tieku. Vīrs bija pie acu ārsta, un brilles bija ilgāk jāpagaida. Bet tas saprotams.



Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.