Aizvērt

Ja sociālais spilvens ir plāns

2019. gada 7. oktobrī, 00:00
Raksta autors: Inguna Spuleniece, Jolanta Hercenberga
Ja sociālais spilvens ir plāns
Foto: Lāsma Reimane
Ja cilvēkiem prasa par sociāli mazaizsargāto grupām, uzskaitīt var gan daudzbērnu ģimenes, gan invalīdus, gan bezdarbniekus, gan aplokšņu algu saņēmējus. Bet pirmie prātā vienmēr nāk pensionāri. Protams, nedrīkst vispārināt, tomēr pensionāru sociālais spilvens visbiežāk ir pats plānākais. Tam maz palīdz arī ikgadējā pensiju indeksācija, kas notikusi arī 1. oktobrī. Visgrūtāk klājas tiem vecajiem ļaudīm, kuri palikuši vieni, ar sevi un saimniecību netiek galā ne fiziski, ne finansiāli. Tad visbiežāk izvēlētais ceļš ved uz pansionātu.
Publikācija projektā Cik droša dzīve novados – tiesiski, ekonomiski, sociāli un informatīvi. Šoreiz par pensionāru sociālo drošību.


AR VISU MIERĀ


Lāsmas Reimanes foto
„Te ir mana pasaule, te mans miers, mājas un gultiņa. Ar to esmu ļoti apmierināta,” tā jūrkalniece Melita Priedoliņa saka par ilgstošās sociālās aprūpes nodaļu Kuldīgas slimnīcā.


Pirms trim gadiem oktobrī Melita Priedoliņa no Jūrkalnes nolēma pārcelties uz tikko atvērto ilgstošās sociālās aprūpes nodaļu Kuldīgas slimnīcā. Laiks esot paskrējis ātri, un kundze izvēli nenožēlo.



DZĪVE NAV ŽĒLOJUSI

Melita dzimusi zvejnieku ģimenē Pāvilostā. „Tēvs bija kapteinis zvejas flotē, gāja jūrā. Bijām divas māsas. Mamma mūs atstāja, kad man bija seši, bet māsai – četri gadi. Labi, ka Pāvilostā dzīvoja tēta māsa, viņa mums bija audžumāte. Pēc laika tētis apprecējās otrreiz, kad māsa jau bija beigusi augstskolu un sāka strādāt par agronomi Ventspils rajonā. Pēc 14 gadiem viņš aizgāja ar sirdi. Mamma? Viņiem bija liela gadu starpība – nesaskanēja. Kamēr tētis jūrskolā mācījās par kapteini, viņa sadraudzējās ar citu, radās bērniņš.

Parasti mammas bērnus ņem līdzi... Mēs ar māsu nedēļām raudājām, negulējām un neēdām, kad viņa aizgāja un tētis bija projām mācībās. Tante mūs aizveda pie mammas, lūdza, lai paņem. Solīja, ka kreņķu nebūs – tētis labi pelnīs, naudu dos. Nē, atveda mūs atpakaļ. Man pret mammu radās tāds spīts, ka sarunāties atsāku tikai pēc tēta nāves. Tad kaut kā salīgām mieru.”

Par pašas ģimeni jautāta, viņa skumji nosmaida – astoņu gadu draudzība izjukusi, bērnu nav varējis būt.


AR 30 LATIEM

„Beidzu partijas skolu. Desmit gadus biju Liepājas rajona partijas komitejā, tad mani kā atbrīvoto partijas sekretāri komandēja uz kolhozu. Pārgāju ražošanā par dispečeri; kad priekšnieks aizgāja, paliku par vietas izpildītāju. Kad sākās pārmaiņas, kļuvu par paju sabiedrības vadītāju. Nostrādāju līdz likvidācijai – nodevu zīmogu,” kundze stāsta par darba dzīvi, kurā daudz nav pelnījusi. Pensija ir tikai 340 eiro, jo agros gados viņa kļuvusi par invalīdi.

„Uzskaitē mani ņēma jau 1985. gadā – pensija vēl nebija ne tuvu, bet ar kājām grūti. Bijušie darbabiedri mudināja nokārtot grupu. Ilgu laiku izgulējos pa slimnīcām, man atklāja cukura diabētu, iedeva trešo grupu, kas tolaik bija 30 latu. Par tanti rūpējos, cik spēju. Izdzīvojām tāpēc, ka tantei bija lielāka pensija – no tās visu arī pirkām.”


JŪRKALNĒ PIE DRAUDZENES

„Tantei bija 95 gadi, kad viņa nomira. Juta, ka būs drīz jāiet – teica, lai pārceļos no Pāvilostas uz Jūrkalni, kur man vidusskolas draudzene ar vīru divatā dzīvoja Līvānu mājiņā. Viņi apspriedās un pieņēma mani, istabiņa bija brīva, es palīdzēju saimniecībā. Uz veikalu pati aiziet nevarēju, bet ēst vārīt varēju. Pensija kļuva par dažiem santīmiem lielāka. Pēc desmit ārstēšanās gadiem atzina, ka izārstējama neesmu, un piešķīra otro grupu uz mūžu. Pārgāju uz vecuma pensiju, jo tā iznāca par 60 eiro lielāka,” atminas Melitas kundze.


MĀJA JĀATSTĀJ

Tur nodzīvojusi 13 gadus. Tad nomirusi draudzene, pēc laika – viņas vīrs. Draudzenes meita gribējusi māju sev. „Kaimiņiene mudināja, lai eju uz pansionātu. Kur citur lai liekos? Māsai arī nevarēju uzbāzties. No mājas bija jāizvācas līdz 31. jūlijam. Divus mēnešus padzīvoju pie māsas, bet paiet varēju, tikai gar sienu turēdamās. Vienā brīdī saliecos un atpakaļ netiku. Domāju par Jūrkalnes pansionātu, bet māsa neļāva – tur vienā istabā pa pieciem jādzīvo. Labi, ka radio dzirdēju, kā Eglīša kungs (tālaika Kuldīgas slimnīcas vadītājs Ivars Eglītis – aut.) reklamē savu pansionātu. Teicu: „Pati aizbraukt nevaru. Māšel, ņem vīru, brauciet apskatīt! Viņa visu safotografēja, man parādīja. Piezvanīju, un tieši vadītāja Sanita (Dzintare – aut.) bija pie telefona. 2016. gada 7. oktobrī mani atveda.”


MAKSĀ PAŠVALDĪBA

Par pansionātu samaksāt Melitas kundze nespēj – to dara Ventspils novada pašvaldība, bet pirmo gadu maksājusi pati no uzkrājuma, kas radies tad, kad Pāvilostā pārdevusi dzīvokli. „Uzreiz nevarēju visus papīrus Ventspilī nokārtot. Tad gulētu gar zemi. Kad nauda beidzās, sāka maksāt pašvaldība,” viņa rāda krūzīti ar Ventspils novada domes logo. To sociālā darbiniece vēl Jūrkalnē uzdāvinājusi, un tā paņemta līdzi.

Pansionātu Melitas kundze sauc par miera ostu, kurā viņa beidzot piestājusi: „Gadi pagājuši nemanot. Te viss ir labi. Kolektīvs labu labais. Ka tik viņiem maksātu tik, cik pelnījuši, ar mums ņemoties: cilā, nomazgā, pabaro. Protams, jūt, ka kādam pansionāta iemītniekam naudiņas vairāk, ka bērni kaut ko atved. Viens otrs sūdzas par ēdienu – var just, ka pieradis pie bagātības. Gribas teikt: „Ko tu sūdzies! Kādēļ tad nāci šurp?” Es nesūdzos. Māsa dod tik, cik vajag, arī stiprajām zālēm. Man mēnesī paliek 34 eiro, bet sāpju zāles izmaksā 20. Kaut ko jau sakārojas. Arī krustmeitiņa Kristīnīte palīdz.”


KAUT KAS SARGĀ

M.Priedoliņa visu mūžu zina, ko nozīmē cīnīties par katru kapeiku: „Nekas no gaisa nekrīt. Dzīvē visādi gājis, bet iekšā ir kaut kas tāds, kas dod cīņas sparu. Šeit meitenes man lika pievērsties Dievam – tam ticu. Tantei bija Dieva bildīte – to lūdzu. Kaut kas visu laiku stāvēja aiz muguras. Pāvilostā bija labi kaimiņi – maizi un zivis atnesa, dažreiz arī zupu. Es ļoti mainījos svarā un apģērbu pirku humpalās – tur lētāk. Dvēselei ļoti daudz lasīju grāmatas, bet tagad sabojājušās acis. Klausos radio, skatos televizoru, parunājam ar istabas biedreni, ar citiem satiekos koncertos un pasākumos. Ārā mani izstumj ratiņos, bet es ilgi nevaru nosēdēt – prasos atpakaļ. Apkārtni pa logu paskatos, man patīk: koki, zaļums.” Ja pensija būtu liela, vai arī tad izvēlētos pansionātu? Melitas kundze atbild apstiprinoši: „Man vajag dienas un nakts uzraudzību. Te tāda ir. Mājās cilvēks var apsolīt, ka atnāks, bet piekrāpj.” Ar vairuma pensionāru likteni viņa gan nav mierā: „Par maz mums maksā. Esam tomēr visu mūžu strādājuši. Lai arī pie tādas un šitādas valdības, bet viss valsts labā.”


SAPNIS PAR JŪRU

„Ja būtu veselība, labprāt aizbrauktu uz Zviedriju pie krustmeitas, paskatītos viņas bērniņus,” nosaka Melitas kundze. Padomju Savienību viņa izbraukājusi, bet citur bijusi nav, veselība neļāva.

„Jūru vēl gribētos dzirdēt. Atbraucēji Pāvilostā šausminājās, kā varot tur dzīvot, kad tādi viļņi un jūra trako. Pie tā pierod. Kad bērni bijām, visu dienu pie jūras dzīvojāmies: nopeldējāmies, sauļojāmies. Tas, kam mājas tuvāk, aizskrēja pēc maizes kukuļa – uzgrauzām batonu un metāmies spēlēties. Daudz makšķerējām – kā jau īsti zvejnieku bērni. Paši cepām, devām kaķītim. Tikām uz moļiem, jo mans tēvs kapteinis robežsargus pazina. Uz moļiem varēja zušus, menciņas un butes noķert,” Melitas kundzes acīs iezibas prieks. Uz atvadām viņa nosaka, ka labprāt gribētu pansionātā turēt sunīti: būtu kāds, ko paglāstīt, ar ko parunāt.

---------------------------------------------------------------



PAŠIEM PROBLĒMAS NAV JĀRISINA


Sanita Dzintare, Kuldīgas slimnīcas ilgstošās sociālās aprūpes nodaļas vadītāja:

– Domāju, ka šeit klientiem ikdiena ir atvieglināta un sociāli nodrošināta, bet visi nav apmierināti. Citam, izrautam no ierastās vides, grūti ienākt pie mums. Īpaši tiem, kam ir piederīgie. Es piederīgos saprotu, lai gan dažreiz no malas viņiem pārmet. Tomēr ir tādas situācijas, kad par veco cilvēku nav iespējams rūpēties pašiem. Nāk arī tādi, kuriem tiešām citas izejas nav. Diezgan daudz klientu pie mums nonāk ar sociālā dienesta lēmumu, jo viņi paši vairs netiek ar sevi galā. Cik nu tā pensija bijusi, tik varēts rūpēties par ikdienu, par ēšanu, par mājvietu. Pansionātā par to nav jādomā: ēdināšana ir, istabiņas iztīrītas, cenšamies cilvēkus salikt kopā tā, lai dzīvo draudzīgi. Našķiem paliek 10%. Sociālais darbinieks vai es aizejam uz veikalu un pēc pasūtījuma nopērkam konfektes, limonādi. Daudzas zāles nodrošinām, bet ir arī specializētas, kas jāpērk pašiem. Ēšana ir četras reizes dienā. Katram atsevišķi pagatavot gan nevaram.

Ja pensijas būtu lielākas, daļa mūsējo varētu dzīvot mājās. Protams, ir dzirdēta dažāda pieredze ar aprūpētājiem – nezinu, cik stāsti ir patiesi. Dzirdēts arī tas, ka piederīgajiem draugi pārmet – mamma ielikta pansionātā. Viņi sola, ka nāktu un palīdzētu aprūpēt, bet kur garantija, ka tas tiktu darīts regulāri? Katram pašam sava dzīve. Arī pie ārsta savu reizi jāaizved. Pie mums viss  ir tepat. Ja vajag, mūsu pienākums ir aizvest arī pie tiem ārstiem, kuri slimnīcā nepieņem. Klientiem par to galva nav jālauza.

Cenšamies piedāvāt iespēju darboties – kopā kaut ko cepam, mizojam ābolus, Pilsētas svētkos centāmies aizvest uz pasākumiem, lai redz kaut ko ārpus nodaļas. Bet brīžiem šķiet, ka viņi no dzīves ir noguruši. Vidējais vecums tomēr ir ap 80 gadu, tādēļ cilvēki vairāk grib būt vieni.

Lai vai kā – pansionāti ir pilni, arī pie mums un Ventā. Bieži zvana no Rīgas, jo tur neesot vietu, ir cilvēki no Ogres, Ventspils novada, Liepājas, bet vairums no Kuldīgas novada. Cilvēki gaida rindā, lai tiktu iekšā. Tādu, kuri aiziet atpakaļ uz mājām tāpēc, ka piederīgajiem apstākļi uzlabojušies, ir maz. Lielākā daļa aiziet uz mūža mājām. Gadās arī, ka rindā stāvētāji nesagaida...

Tomēr mājas dzīve, lai arī kādos apstākļos, ir mājas dzīve. Tā ir pierastāka, kaut gan dažreiz nav bijis kurināts, nav ne dušas, ne tualetes.



UZZIŅAI

Kuldīgas slimnīcas ilgstošās sociālās aprūpes nodaļā jeb pansionātā uzturēšanās maksa ir 680 eiro mēnesī.
Iemītnieks maksā 90% no pensijas, 10% paliek ikdienas tēriņiem. Pārējo summu sedz vai nu viņa pašvaldības sociālais dienests, vai tuvinieki.

----------------------------------------------------------------





LABKLĀJĪBAS MINISTRIJA
Kas jāzina par pensiju indeksāciju

Arī šogad Latvijā 1. oktobrī pensijas indeksētas. To nosaka likums Par valsts pensijām. Nolūks – nodrošināt pensiju aizsardzību pret pirktspējas krišanos.

Labklājības ministre Ramona Petraviča uzsver, ka šogad ir lielākā indeksācija pēdējo gadu laikā. To nodrošina ekonomikas attīstība.

  • Ar indeksāciju palielinātas pensijas un atlīdzības vai to daļu apmērs, kas nepārsniedz 420 eiro. Piemērs. Ja cilvēks saņem zem 420 eiro, tad indeksēta visa pensija. Bet, ja saņem 500 eiro, tad indeksē tikai 420 eiro, bet atlikušos 80 eiro nepārskata.
  • Izņēmums ir politiski represētie, cilvēki ar I grupas invaliditāti un Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanas dalībnieki. Viņiem tiek indeksēta visa pensija.
  • Izdienas, invaliditātes, apgādnieka zaudējuma pensijas un atlīdzības palielināsies par 7,19%.
  • Ja apdrošināšanas stāžs ir līdz 29 gadiem, pensija palielināsies par 7,19%; ja 30–39 gadi, kā arī tad, ja pensija piešķirta par darbu kaitīgos un smagos vai sevišķi kaitīgos un sevišķi smagos apstākļos, – par 8,05%; ja 40–44 gadi – 8,91%; ja vairāk nekā 45 gadi – 9,77 %. Piemērs. Ja pensija ir 350 eiro, tad ar apdrošināšanas stāžu līdz 29 gadiem no oktobra būs 375,17 eiro. Ja stāžs ir 30–39 gadi, tad 378,18 eiro. Ja 40–44 gadi, tad 381,19 eiro. Ja 45 gadi un vairāk, tad 384,20 eiro.
  • Pirmo reizi indeksētas arī piemaksas pie vecuma un invaliditātes pensijas par stāžu līdz 1995. gada 31. decembrim, izmantojot indeksu 1,0719. Piemērs. Ja iepriekš par vienu stāža gadu līdz 1995. gada 31. decembrim cilvēks saņēma vienu eiro, tad pēc indeksācijas – 1,07 eiro; ja saņēma 1,50 eiro, tad tagad 1,61 eiro.

No kopējās pensijas un piemaksas var tikt ieturēts iedzīvotāju ienākuma nodoklis, ja tā pārsniedz 250 eiro, un tas izmaksājamo summu samazina.

Savu pensiju var uzzināt jebkurā Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras nodaļā vai internetā: www.vsaa.lv/lv/kontakti/kontaktinformacija. To var izdarīt arī portālā www.latvija.lv.

Lai pensijas indeksētu šogad, pēc provizoriskiem aprēķiniem, tiks izlietoti 41,6 milj. eiro, nākamgad jau 166 milj. eiro.

--------------------------------------------------------------



VIEDOKĻI
Lāsmas Reimanes foto

Kuras, jūsuprāt, ir sociāli neaizsargātākās cilvēku grupas?



Elfija Vēreniece, pensionāre:
– Nabadzīgie pensionāri. Daudziem pensija ir mazāka par 100 eiro. Bet ne tikai viņiem – arī daudziem citiem vajadzētu lielāku. Man ir 240 eiro, un arī tas ir par maz. Maksājumi par dzīvokli lieli – ziemā kopā ar apkuri vairāk nekā 150 eiro. Īre arī kļūst dārgāka. Nesaprotu, kāpēc man tā jāmaksā, ja dzīvoklis ir privatizēts. Zāles ir dārgas – nupat iztērēju gandrīz 50 eiro. Darba stāžs man ir 34 gadi, bet ar tādu pensiju iztikt grūti.



Inita Lastovska, muzikante:
– Valsts pensionāriem maksā pabalstus, nevis pensijas. Kas tā par pensiju, ar ko nevar iztikt! It kā mazliet paceļ, bet tas neko nedod. Cenas tāpat augšā. Arī bērniem ir par maz – 11 eiro nekas nav. Vismaz 25 eiro katram būtu jāmaksā. Un tas nav pareizi, ka invalīdiem jāmaksā par ārstu pakalpojumiem. Ceturtdien iešu uz sonogrāfiju, būs jāmaksā 26 eiro. Ja kāds ir maznodrošinātais, tad pagastā atmaksā.



Aigars Āboliņš, mājsaimnieks:
– Pensionāri. Tāpēc, ka pastāv uzskats: tie, kuri ir pensijas vecumā, savulaik nestrādāja Latvijai – strādāja tai valstij, kas bija agrāk. Es vēl pensijā neesmu, bet jau jūtu, ka pret mani izturas nevis kā pret latvieti, bet kā pret kādu padomju laiku produktu. Ja mammu aizvedu uz ģimenes ārsta konsultāciju un viņa spēj maksāt, tad attieksme laba. Kad nemaksā, tad neviens negrib ar viņu runāt.



Gunta Kuciņa, cep kūkas:
– Pensionāri un tādi ļaudis, kuri ir slimi un nespējīgi. Man tēvs bija slims. Finansiāli valsts maksā, bet nebija atbalsta, kā sadzīviski tikt galā. Mana meita, tēva mazmeita, viņu čubināja. Valsts aprūpētāju vajadzētu.



Annija Macpane, Alsungas kultūras nama direktore:
– Pensionāri. Viņiem nav nekādu sociālo garantiju. Par bērniem un invalīdiem valsts rūpējas drusku vairāk.



Evija Poriķe, strādā kafejnīcā Pīlādzītis:
– Bērnus un vecos cilvēkus vajadzētu atbalstīt vairāk. Mana mamma ir pensionāre, un pensija maza. Par to naudu viss nepieciešamais nesanāk – zālēs, maksājumos aiziet. Ko darīt? Neko. Dzīvo.



Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru:

Lūdzu autorizējies, lai komentētu.
Aicinājums
Ja jums ir interesanta informācija par kādu notikumu (vai jau notikušu, vai gaidāmu), dodiet ziņu mūsu portāla redakcijai: redakcija@kurzemnieks.lv.
Aptauja
Vai esat gatavs atbilstoši šī brīža apstākļiem taupīt:
pilnībā gatavs un jau dzīvoju taupīgāk, ierobežojot ikdienas tēriņus,
vēl nezinu, kur un kā ietaupīt,
nepieņemu situāciju un to, ka tagad ikdienā no kaut kā jāatsakās,
taupīt negrasos,
neesmu domājis par šo jautājumu.