Laikraksts Kurzemnieks

IZMANTO SABIEDRISKO TRANSPORTU

Kā tas tika atrisināts, stāsta Skrundas novada izglītības nodaļas vadītāja Inga Flugrāte: „Lai nogādātu bērnus Jaunmuižā, mūs neapmierināja neviens no pašvaldības skolēnu autobusiem. Atbilstoši vajadzībām kursēja sabiedriskās satiksmes autobuss, bet pa mazliet citu maršrutu. Konsultējāmies ar autopārvadātāju un Kurzemes plānošanas reģionu, kādi ir viņu resursi un iespējas nākt mums pretī un sabiedriskā transporta maršrutu nedaudz grozīt. Viņi bija ļoti atsaucīgi un šo jautājumu risināja gan Autotransporta direkcijā, gan Satiksmes ministrijā. Autobusa maršruts tika papildināts ar pieturu Skrundas kultūras nams. Vieta tika izvēlēta ar nodomu. Tur ir telpa, kur patverties, ja laika apstākļi ir slikti. Tas arī ir mazliet nost no pārējās transporta kustības, bērniem drošāk. Tur pusastoņos no rīta pietur autobuss, gaida vecāki ar bērniem un darbinieki.”


ATPAKAĻ DODAS SEŠOS

I.Flugrāte turpina: „Bērnudārza darbinieki, kuri brauc kopā ar bērniem uz Jaunmuižu šajā autobusā, ir kā pavadoņi. Tas viņiem iekļaujas darba laikā. Nav noteikumu, uz cik bērniem vajag vienu pavadoni, bet uz Jaunmuižu brauc diezgan daudz darbinieku, sākumā pat sanāca uz trim bērniem viens. Maršrutā iekļauta vēl viena jauna pietura – Jaunmuižas skola, bērni ar pavadoņiem izkāpj. Arī atpakaļceļā tika mainīts sabiedriskā transporta kustības grafiks. Sešos vakarā no Jaunmuižas skolas bērni ar pavadoņiem brauc atpakaļ. Ja kādam no bērniem vajag tikt no skolas mājās ātrāk, vecāki var sarunāt individuāli, ka pavadonis kopā ar viņu brauc ātrāk – četros pēcpusdienā.

Arī uz Rudbāržiem bērni brauc ar pavadoņiem. Vedam bērnus arī uz Nīkrāci, kur kopā ar bērniem brauc pedagogs. Uz Rudbāržiem un Nīkrāci papildu reisus netaisījām. Nīkrāces skolas autobuss brauc uz Rudbāržiem. Atpakaļceļā no Skrundas tas veic papildu braucienu uz Kušaiņiem. Tur ir trīs mazi bērni vienai ģimenei. Tie ir papildus 10 km, bet, protams, viņi uz mājām jāaizved.”

Vai vienmēr pietiek vietas, jo satiksmes autobusā kopā ar bērniem brauc arī citi pasažieri? I.Flugrāte: „Šajā maršrutā ir divu veidu autobusi – vienam ir 45 vietas, otrs ir mazāks. Kad brauc mazais, tad reizēm audzinātājām kāds bērns jāpaņem klēpī, bet kājās neviens nestāv.”


GAIDA, KAD NEBŪS TIK AGRI JĀCEĻAS

No rīta pie kultūras nama autobusu gaida Liepziediņa skolotāja Anita Līduma, kura arī ir viena no pavadonēm. Viņa saka: vecāki ar šo kārtību esot apmierināti, jo bērni ir pieskatīti. Viņa stāsta: „Pavadoņiem te jābūt septiņos. Vecāki paši iekāpj autobusā, piesprādzē bērnus, iedod rīta buču. Mēs to viņiem ļaujam darīt, lai bērni jūtas labāk. Parasti darbdienās uz Jaunmuižu brauc 12–13 bērni, vakarā atpakaļ vairāk. Katru dienu autobusā ir trīs audzinātājas un trīs auklītes, mums ir maiņu darbs. Arī bērnudārza saimnieciskie darbinieki ir pavadoņi. Vietu autobusā vienmēr pietiek.” Anita saka, ka pirmdienu rīti esot vissmagākie, kad dažs labs mazais autobusā aizmieg un noguļ līdz izkāpšanai.

Liepziediņa remonta beigas ļoti gaida trīsgadīgās Nikolas māmiņa Selija Lagzda: „Nu jau ir vairāk nekā gads pagājis, kopš tā braukājam. Tik tālu jābrauc un tik agri jāceļas! Ceļamies pusseptiņos, lai laikus būtu uz autobusu. Ir smagi bērnu laist prom uz visu dienu. Tās ir ļoti garas stundas – no septiņiem rītā līdz sešiem vakarā. Ceram, ka drīz būs gatavs bērnudārzs un varēsim atkal iet tepat, Skrundā.” Mazajai Nikolai gan neesot iebildumu braukt ar autobusu.

Uz Jaunmuižu bērni brauc ar sabiedrisko transportu, uz Rudbāržiem un Nīkrāci – ar pašvaldības skolēnu autobusu. Tas, kurā bērnudārzā mazie mācās, atkarīgs no vecāku vēlmes un dzīvesvietas.

-----------------------------------------------------------------



LĪDZ SEPTIŅIEM GADIEM BĒRNS NEDRĪKST BŪT VIENS


Vecāku pienākumi pret bērnu formulēti Bērnu tiesību aizsardzības likuma 24. pantā. Tā 6. daļa nosaka vecāku pienākumu neatstāt bērnu bez uzraudzības. Ir teikts, ka bērnu līdz septiņu gadu vecumam nedrīkst atstāt bez pieaugušo vai personu, kas nav jaunākas par 13 gadiem, klātbūtnes, uzsver Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Bērnu tiesību aizsardzības departamenta direktore Renāte Alberga.

„Skolas gaitas mēdz sākt bērni, kuriem vēl nav septiņi gadi. Tātad šī norma ir spēkā. Vecāki var deleģēt šo savu pienākumu kādam citam, bet viņam ir jānodrošina, ka bērns līdz septiņu gadu vecumam pārvietosies vai kaut kur uzturēsies tikai kopā ar pieaugušo. Ja brālim vai māsai jau ir 13, tad viņi drīkst mazo brāli vai māsu pavadīt.

Šī noteikumu norma dod vecākiem plašu pilnvaru loku un reizē uzliek ļoti lielu atbildību. Ja bērns paliek mājās ar vecmāmiņu, vecākiem ir nepārprotami jāpārliecinās, ka viņa spēs bērnu pieskatīt, savaldīt un pienācīgi nodrošināt viņam drošību. Tā joprojām ir vecāku atbildība.”


SKOLĒNU AUTOBUSOS VAJADZĒTU PAVADONI

„Ir izglītības iestādes, kuru audzēkņi skolā nonāk ar pašvaldību nodrošinātu skolēnu autobusu. Ir gadījumi, kad ekonomiski izdevīgāk ir dotēt ceļa izdevumus, ja skolēni izmanto sabiedrisko transportu. Šoferis noteikti nevar būt tas pieaugušais, kurš varētu tikt uzskatīts par pavadoni, jo šoferim ir pavisam citi pienākumi un atbildība. Līdz septiņu gadu vecumam jābūt vai nu vecākiem, vai kādam, kas viņus aizvieto. Ja mamma ved savu bērnu un uzņemas aizvest vēl trīs bērnus un otra mamma tam piekrīt, tad viss kārtībā.

Taču arī pārējiem bērniem vajadzētu pavadoni. Būtu jauki, ja novadu pašvaldību saistošajos noteikumos par skolēnu autobusu izmantošanas kārtību vai par skolēnu pārvadāšanas kārtību būtu noteikta pavadošā persona, kas atbildētu par bērniem.

Izglītības iestādēm kopā ar pašvaldību par to būtu jādomā. Tas nevar būt vienkārši pedagogs, kurš brauc tajā pašā autobusā, nevar būt šodien skolotāja Sarmīte vai rīt – Ilvija. Tam jābūt cilvēkam, kuram ir tieši šī atbildība un pienākums. Ja tas ir pašvaldības organizēts pasākums – skolēnu pārvadājumi, tad pašvaldībai jāatrisina arī šis jautājums – pavadošā persona ar noteiktiem pienākumiem.”


RISKA VIDE

„Skolēnu autobusi ir riska vide, kurā ir dažādu vecumu bērni, varbūt kādreiz nepietiek vietu vai rodas kaut kādi konflikti. Lai mēs šajā vidē nodrošinātu drošību, vajadzīga atbildīgā persona, kas pavada bērnus autobusā.

Šis cilvēks zinātu, ka konkrētajā vietā gaida tik un tik bērnu. Ja kāda nav, viņš uzreiz ziņo, ka tas bērns nav bijis. Ja šoferim pēkšņi aizmirstas, kur bērns jāizlaiž, pavadošā persona zina, ka viņam jāizkāpj konkrētajā vietā, nevis pieturu pirms, lai aizietu ciemos pie klasesbiedrenes. Mums ir bijis pietiekami daudz sūdzību un ziņojumu, ka autobusos bijis daudz vardarbības gadījumu.”


MĀJĀS ARĪ NEDRĪKST ATSTĀT

Likums nosaka, ka līdz septiņu gadu vecumam pieaugušajam jābūt klāt. No septiņu gadu vecuma vecāki vienkārši atbild par bērna drošību. Tas nozīmē, ka pēc likuma mamma bērnu, kas jaunāks par septiņiem gadiem, nedrīkst atstāt slimu mājās pat uz dažām minūtēm. Tas ir neparedzami, un bijis daudz dramatisku situāciju.

No prakses zinu, ka ir dažādas atrunas. Piemēram: „Brālim ir 12 gadu, viņš ir ļoti nopietns, viņš taču var mazo māsu savākt.” Likumā ir teikts, ka nedrīkst. Nav nekādu atrunu, ka vecāki uzņemas atbildību utt. Ir gadījumi, kad vecāki uzraksta iesniegumu skolotājam, ka viņi atļauj bērnam līdz septiņu gadu vecumam vienam kaut kur iet. Viņi nevar to atļaut, jo likums aizliedz.”

-----------------------------------------------------------



TEHNOLOĢIJA DROŠĪBAI – PULKSTENIS AR TELEFONA FUNKCIJU


Ar globālās pozicionēšanas sistēmu (GPS) un GSM signālu aprīkotais bērnu drošības pulkstenis aizvien vairāk iekaro vecāku atzinību.

Tādus piedāvā daudzas firmas, un arī cenu amplitūda ir no astoņiem– desmit eiro vienkāršākajiem modeļiem līdz ļoti dārgiem variantiem. Tāpat atšķiras funkcijas un piedāvātie pakalpojumi. Pulkstenis ļauj sekot līdzi bērna atrašanās vietai un iestatīt drošo zonu. Kad bērns to atstāj, vecāki saņem brīdinājuma ziņu. Pulkstenis atrašanās vietu atjauno regulāri un informē par to vecāku mobilo telefonu speciāli izstrādātajā aplikācijā, izmantojot Google Maps karti. Papildu drošībai pulkstenis brīdinās, ja tiks noņemts no bērna rokas.

Pulksteni novērtē vecāki, kuri apzinās, ka bērnam piecu līdz desmit gadu vecumā mobilais telefons nav nepieciešams. Pulksteņa sānā atrodas SOS pogas, satraucošā brīdī tās piespiežot, bērns informē vecākus par kādu nepatīkamu situāciju.

Bērnu drošības pulkstenī iespējams ievadīt tikai dažus telefona numurus, kurus bērns varēs sazvanīt. Tāpat iespējams norādīt telefona numurus, no kuriem būs iespējams piezvanīt uz bērna pulksteni, un tas nepieņems zvanus no citiem. Pulksteni izslēgt var tikai aplikācijā, bērns pats to izdarīt nevar.



GPS pulkstenis bērniem Gudrutis R10 Roza. Šim pulkstenim raksturīga izturība un stingrums – lai mūsu supervaroņi varētu droši priecāties par mazām palaidnībām, bet vecāki būtu mierīgi par sava bērna drošību.

----------------------------------------------------------



GPS PULKSTEŅU PRIEKŠROCĪBAS UN TRŪKUMI

Plusi:

• iespēja sazināties ar bērnu;
• iespēja redzēt, kur viņš atrodas;
• panikas poga, ko bērns var nospiest brīdī, ja viņš jūt apdraudējumu;
• lētāks par mobilo tālruni;
• tas ir uz rokas, to nevar tik viegli pazaudēt vai kaut kur aizmirst kā mobilo telefonu.

Mīnusi:

• bērniem pēc kāda laika tas var apnikt, un tad tam nav nozīmes;
• viedpulksteņi mēdz būt gan lētāki, gan dārgāki. Jārēķinās, ka savienojumam nepieciešams ikmēneša abonements vai SIM karte;
• bērni var justies izsekoti, tas var psiholoģiski viņus nomākt;
• tā tomēr ir viedierīce. Ja pulkstenis ir dārgāks, tajā var būt spēles u.c., un tā aizņems bērna uzmanību tāpat kā mobilais viedtālrunis;
• lētākajiem viedpulksteņiem katru dienu nepieciešama uzlāde. Ja aizmirstas uzlādēt vai pulkstenis aizmirsts mājās, ierīcei nav jēgas.

---------------------------------------------------------



FAKTI

Bērnu un pusaudžu uzticības tālrunis 116111

• 2018. gada laikā tas atbildējis uz 15 006 zvaniem, sniedzot psiholoģisku palīdzību 13 166 gadījumos.
• Sniedzot konsultācijas, 161 gadījumā tika saņemta informācija par iespējamiem bērnu tiesību pārkāpumiem ģimenēs, kas nodota sociālajam dienestam, bāriņtiesai vai policijai situācijas izvērtēšanai un palīdzības sniegšanai ģimenei.
• 85 gadījumos par bērnu tiesību pārkāpumiem iestādēs, kurās uzturas bērni, informācija tika nodota bērnu tiesību aizsardzības inspektoriem tālākam darbam.
• 2018. gadā sniegtas 60 e-konsultācijas bērniem un pusaudžiem krīzes situācijās.

2018. gadā

• Bērnu tiesību aizsardzības departaments aizvadītajā gadā veicis 141 bērnu tiesību ievērošanas pārbaudi.
• No tām 119 pārbaudes tika veiktas pēc iesnieguma vai sūdzības par bērnu tiesību pārkāpumu saņemšanas.
• 14 no veiktajām pārbaudēm bija iepriekš plānotas.
• Sāktas 35 administratīvā pārkāpuma lietvedības par dažādiem bērnu tiesību pārkāpumiem.
• Bērnu tiesību aizsardzības inspektori snieguši vairāk nekā 2500 telefona un klātienes konsultācijas iedzīvotājiem un speciālistiem par bērnu tiesību jautājumiem.

Zīmējumi no Manadrosiba.lv

--------------------------------------------------------



VIEDOKĻI

Sākušās mācības skolā. Kas skolēniem ir vislielākie apdraudējumi?



Dagnija Auniņa, apkopēja:
– Tāda sajūta, ka kādreiz bija drošāk. Es bērnu uz skolu pavadīju tikai 1. klases pirmajā pusgadā. Bet tagad satiksme intensīvāka, un tik mazus nevar palaist vienus. Jo viņi paši ir neprognozējami, ātrāk attīstās, ir aktīvāki, drošāki. Bet, kad nāk bariņā, nepievērš uzmanību tam, ka pretī nāk cilvēks: iet taisni virsū, garām nepalaidīs. Ar ritenīšiem brauc pa trotuāru, gājēju pārejām. Uz ielas viņu pašu dēļ ir ļoti nedroši.



Rita Kaminska, uzskaitvede:
– Ja bērns nezina satiksmes noteikumus, tad uz ielas vienam nav droši. Ja zina, tad ir cerība, ka nekas slikts nenotiks. Man šķiet: nav normāli, ja pa gājēju pāreju brauc pāri ar skrituļdēli vai velosipēdu. Varbūt tā drīkst, bet man liekas, ka tas nav normāli.



Eduards Pētersons, mācās tehnikumā:
– Šķiet, ka Kuldīgā nekādu apdraudējumu nav. Skolā, uz ielas un citur ir droši – maza pilsēta. Rīgā varbūt nav tik droši: ir daudz cilvēku, arī aizdomīgie, kuri var mēģināt jauniņos apzagt, citādi darīt pāri.



Antra Freimane, liepājniece:
– Domāju, ka bērnam vide ir pietiekami droša. Skolās ir policija, vismaz pie mums Liepājā. Drošības ziņā bērni ir izglītoti. Uz gājēju pārejām ir uzmanīgāki nekā kādreiz. Labi arī tas, ka gandrīz katram ir telefons un, ja kaut kas notiek, var piezvanīt vecākiem vai citam tuviniekam.



Romāns Vasiļčiks, pensionārs:
– Mana mazmeita mācās augstskolā, tāpēc par maziem bērniem nezinu. Bet vispār šķiet, ka nekādas briesmas viņiem nedraud. Viņi paši varētu būt uzmanīgāki – kad brauc ar riteņiem, tad paši ir bīstami citiem.



Raisa Krūtaine, pensionāre:
– Tagad attiecībā pret drošību prasības ir augstākas. Gan bērniem, gan pieaugušajiem tās jāievēro. Bet drošāka vide bija agrākos laikos. Es uz skolu pa lauku ceļu gāju ar kājām sešus kilometrus. Tagad nevarētu bērnu tā palaist – tas būtu bīstami.

-----------------------------------------------------


Publikācija projektā Cik droša dzīve novados – tiesiski, ekonomiski, sociāli un informatīvi.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.